([info]methodrone) wrote on April 11th, 2018 at 06:00 pm
That's pure narcissism at work by the way [..] it's absolutely appalling.
Vakar es jutos bēdīga, bet šodien uzjautrinājos. Nejauši atcerējos Pītersona runu un protestētāju Queens University, un man palika amizanti, jo pratā pats no sevis izspēlējās neliels priekšnesums. Tajā bēdīgums ir baurojošie, distasteful, naff protestētāji, kamēr the whole setting of the talk, university mention, audience ir pasaule and my general cycle of existential glory and misery, there and back again, un Pītersons ir mana veselā saprātā dzirksts jebšu solid logos, kas pladies Dievam nav pilnībā annihilated, and entirely by grace is somehow still present. Nothing real can be threatened, nothing unreal exists. Tad es pati sevi mazliet apsmēju un nostrostēju, iztēlojoties, ka viņa komentārs protestētājiem ir mana veselā saprāta komentārs manam eternal-twilight-of-the-muddled-mind-volatile-mani-neviens-nemīl-es-nevienu-nemīlu-I-can't-do-this-all-is-fake arhetipam. No better than a tantrum of a 2 year old child.

No vienas puses es ienīstu, bet no otras puses bijīgi apbrīnoju cilvēkus, kas spēj saglabāt mieru un nekad nekad nekad nepakļauties emocijām. Es neticībā vēroju, kā viņi pat vissaspringtākajās situācijās ar pārdabisku izmanību overraido 1001 nasty potenciālu emocionālu izvirdumu, un saglabā perfect, engaged mental equilibrium, grace and articulacy. Tas izskatās kā sūrs, asiņains darbs, and they do it. Cilvēki! Protams, es viņus bijāju bezgalīgi vairāk nekā nicinu, es nenicinu - mans naids ir tik sāpīgs tieši dēļ tā, cik skaudra ir aiza starp manu padošanos un viņu darīšanu. Mans infantīlais naids tāpat kā velns ir ellīgi spējš bet impotents. Patiesībā, man riebj cilvēku zaņķīgais zemiskums, kas izlīst kā vircains šmucspainis pāri visam, kas bija kultivēts, tīrs, dziļš un daiļš, brīžos, kad cilvēki nekontrolēti izvēlas būt volatile. It is just lazy. Es apbrīnoju cilvēku savāktību tāpēc, ka man inherently tā šķiet vienīgā ētiskā izvēle, bet nicinu, jo man tas pašai nāk sūri, as if there were seven demons in me, un vizbiežāk bez pašas nopelniem, as if I am persistently being saved.

Esmu ļoti aizrāvusies ar visiem tiem youtube džekiem, kas runā tik ātri, kā uz 1.25 - 1.5 paātrinājuma, kuru vārdi ir artikulēti, rūpīgi piemeklēti, virtuozi, unflinching, concise, eloquent and data-proof, kā klasiskā melodija. Es viņos klausoties, pie sevis domāju ar uzvaru.. šie ir Cilvēki, top this AI. Un tad, kad es klausos citos cilvēkos, vai pati sevī, un man ir sāpīga iekšēja grimase, jo es esmu so far back. Nav jau tā, ka es zinu, kur man jānokļūst, kur ir viņi, un priekš kam man būt Cilvēkam, if anything I do not want. If anything es skaidri apzinos, ka tādam cilvēkam kā man jebkas pasaulīgais ir ekskluzīvs bēdu un grēku avots. Bet tikuntā, es jūtos kā pliekans plūmju ķīselis, kurš nevienam negaršo, jo plūmes ir izsķīdušas un konzistence ir klīsterīga. Bet tikunta, tas man neliedz sapņot par īstām plūmēm, kas ir tumši zilas, dzeltenas, caurspīdīgas, cukurotas un smaržīgas, no Laba koka ar stiprām saknēm, gatavas.

No vienas puses mani valdzina doma pilnībā atpizģīt emocijas un transcendēt logosā ad infinitum. Bet no otras puses es skaidri apzinos savu stāvokli, kur es esmu iesieta virvēs starp naidu un mīlestību, un jo izmisīgāk es tiecos uz vienu virzienu, jo rupjāk otrs mani rauj atpakaļ. Zivs nevar iemācīties rāpties kokā. Emocijas kā indīgas, sort of electromagnetically charged rokas sāpīgi glāsta un skauj un žņaudz un atņem spējas. Tas ir patīkams sadomazohisms, bet tikai ēnainā prāta pusē, kā fucked-up hobijs. Sirds pusē tā ir sāpīga, lūdzoša balss, kas skan no pasaules pirmsākumiem, iemiesotības dzīlēm. Ko viņa grib? Tā mani saista stipri, un tas būtu ļaunums vai nāve vai ļaunums un nāve no viņas atraisīties. Tomēr šī ziņas dzirksts, visskaidrākā gaisma, mudina mirt. Es zinu, ka šajā pasaulē nav nevienas īstas vietas, bet es arvien ieslīgstu šajā pasaules sapnī, kas rāda pašas tālākās, senākās pirmsākumu dzīles. Šādi es zinu vienu un redzu otru. Pamostoties no sapņa - lamentation par pazaudēto pasauli. Ieslīgstot sapnī - lamentation par pazaudēto Dievu. Un pamostoties pavisam - lamentation par pazaudēto pasauli Un pazaudēto Dievu. Es tikai ceru, ka sapņainās tumšās dzīles ir gaismas pirmsākums. 

Un šo domājot un pierakstot, es zinu, ka jebkāda sašķeltība ir maldi. Bet es tomēr gribu iedziļināties katrā iluzorajā pusē, because that is what I as human predominantly perceive.

Vēl es vakar, pirms izšķīros justies nožēlojami, domāju par to kā mans vienīgais dzīves mērķis ir, lai kas notiktu, būt tādam cilvēkam, kas ir nesatricināmi uzticams savā savāktībā un skaidrībā. Trigger-free, or rather willing to diffuse any and all triggers. Šis mazliet sasaucas ar youtube džekiem un logos un emociju atpizģīšanu. Bet sirsnīgi runājot, es tiešām gribu būt tāds cilvēks, kas arvien vairāk sevī izkopj spēju būt skaidram, submissive and meek to anything the world might act upon me. Bet tādā manierē, kas vienmēr ir adekvāta un dzimusi no logos, bet no true logos, kas ietver arī sirdi. Jo jebkas, kas neietver sirdi vai neietver logos ir puspatiesība - tātad nepatiesība.
 
( Read comments )
Post a comment in response:
From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: