Tā kā man šī nedēļa bija prātu žņaudzoša un gremdējoša, tad es izlēmu šodien pēcpusdienā iet skatīties Spirited Away. Iegāju ķinītī, bet biļetes bija izpārdotas, so kā ienākusi izgāju ārā lietū. Neapmierinājos ar šādu underwhelming finālu, un devos uz nākamo ķinīti. Jau kādu laiku mani metro, uz ielas, Internetā vajāja A Quiet Place plakāti, un tā kā es vakar kaut kur izlasīju, ka Emīlijas Blantas mīļākā šausmene ir Alien, this lit a kindred, warm feeling in my heart, un es unconsciously izlēmu, ka šī filma jāskatās. Otrajā ķinītī redzu, ka četros ir seanss, nopirku biļeti, un devos atpakaļ ārā lietū, lai sistu stundu vazājoties. Sākumā apstājos pie ieejas un 5 - 7 minūtes simply ēdu falafel wrapu skatoties lietū. Pirmajā minūtē gabaliņš falafel nokrita zemē uz Džūdijas Denčas roku bronzas nospieduma man zem kājām. Otrajā minūtē man pieskrēja klāt kino meitene, un pasniedza filmas biļeti, ko es pie kases nebiju paņēmusi - lol. Pēc tam devos uz Whole Foods pirkt kaut kādu posh šokolādi, lai topapotu endorfīnus, nebiju droša cik bailīga tā filma būs, so better not risk it. Atrodoties ķinīša zālē žļembāju šokolādi un skatījos treilerus, un pēkšņi biju nepatīkami nepārsteigta, ka rāda treilerus tikai šausmenēm. Man teju vajadzēja sakrustot sirdij priekšā rokas, lai demoni no ekrāna neielektu tieši man dvēselē. Kāpēc, lai cilvēki labprātīgi skatītos dēmoniskas šausmu filmas? Why would they welcome this filth in their souls? Tā ir kaut kāda melna darva. Es tajā brīdī mazliet sajutos, kā iekritusi ellē, un jau plānoju savu exit strategy, ja nu gadījumā A Quiet Place izrādīsies arī pārāk tumša. Bet nē, viņa bija neat, epic, compact, concise, beautiful and demogorgon. The glorious perpetual almost-literally-walking-on-eggshells threat. Kognitīvā disonance starp vēlēšanos sevi saburzīt mazā baiļu bumbiņā un anihilēties, vai piespiest sevi eksistēt un turpināt virzīties laiktelpā izliekoties, ka tas ir droši vismaz uz vēl vienu sekundi. ... And the glorious food for metaphor. Man gribējās filmas atmosfērai vilkt spēcīgas paralēles ar komunisma režīmu vai pat sort of likely now tuvākās nākotnes (in case humanity fails) režīmu, un distopiskos briesmoņus pielīdzināt fanātiskiem kreisajiem liberāļiem, that get triggered by mere mentionings, by mere sound of actual humans. Plus Džons Krasinskijs un Emīlija Blanta bija nereāli mīlīgi un skaisti, and my favourite post-apocalyptic couple, es uz viņiem gribēju skatīties mūžīgi, humans are so pleasant and beautiful and animate and magical. Neatceros, kura bija pēdējā filma, ko noskatījos vienā elpas vilcienā, pie end credits sev prātā smaidīgi nosakot fuck.

Vēl es vakar redzēju totāli novel savā nejaukumā sapni. Tas nebija murgs, bet maniem sapņiem netipiski nekrietns. Taču viņu sapņojot, atkal, netipiski sapņu pasaulei, es ar kristālskaidru patiesības sajūtu nostājos pretī nekrietnībai, un tad izjutu visu Dieva stiprību aiz sevis, mani turam.