Pretty much. Varbūt atpakaļ saņēmu vairāk nevis ļaunumu, bet garesiju, jo nedomāju, ka tie cilveki ir ļauni. Un tas ir tas sāpīgais - saņemt agresiju, kad domā, ka dari labu.

Njā, šis ir diezgan nomācoši. Tāda izolējoša sajūta, teju, ka nedrīkst runāt pa īstam, bet gan manierē, kas ir aplinkus un neīsta, lai saglabātu funkcionējošas attiecības. Bet tās tad nav funkcionējošas attiecības, bet gan "cilvēkošanas" muzeja eksponāts. Es jau zinu, ka ir iedomīgi prasīt no cilvēkiem pastāvīgu sapratni, bet, ja to nekur nevar atrast, it sevišķi ne pie tuvākajiem, ir diezgan vientulīgi. Plus vēl, ja sapratne izrādās, kas tāds, kam šajā pasaulē varbūt nemaz nav vietas, ko neviens tā pa īstam nemaz nevēlas. Man tiešām tā arī sāk šķist- ka citus vienkārši šis neinteresē, so varbūt vairs nemaz nemēģināt.

Jā, kā tu saki, varbūt kādas attiecības nav patiesas un svarīgas, ja jau tik viegli nobrucināmas. Es domāju tāpēc arī svarīgi ir attīstīt atklātas attiecīas pašam ar sevi, lai ja visi striķi trūkst un socializēšanās iespējas nokrītas līdz nullei, lai vismaz pats sev esi izturams un cienījams un palīdzīgs.