Pamodos naktī no klepus, aizgāju uz virtuvi padzerties, kad izdzirdēju veļasmašīnā dīvainu skaņu. Iebāzu galvu veļasmašīnā, neko nesapratu, iedomājos atgriezt krānu, ja nu kāds gaisa burbulis. Ūdens netek. Novaikstījos un aizgāju atpakaļ uz gultu, ieslēdzu telefonam Internetu un sāku gūglēt potenciālu water outage. Skatos, ka Thames Water Twitterī iepostojis, ka manā rajonā, tāpat kā overwhelmingly daudzos citos atkušņa dēļ ir pārsprāgušas ūdenstrubas. Neko, aizgāju atpakaļ gulēt, nopriecājusies, ka vakarā biju iegājusi dušā un izmazgājusi matus. No rīta pamostoties, ūdens bija atgriezies, un mani pārņēma concise existential success sajūta. Domas par to cik es esmu inept pilsētas mietpilsonis, kas pat dažas stundas bez tekoša krāna ūdentiņa nespēj izdzīvot, es atstūmu apziņas aizmugurītē. Aizgāju uz darbiņu, tur atkal ar cita veida trubu problēmām bija jāsadzīvo. (Es zvēru, ja viens eksistences aspekts mani tiešām dziļi ievaino, tad tās ir santehnikas problēmas. Es automātiski dievinu visus pasaules santehniķus.) Tomēr atnākusi mājās, es secinu, ka ūdens atkal ir pazudis. Thames Water Twitterī tikai kaut kāds 'to be continued'.. Pa taisno dodos uz veikalu pēc ūdens pudelēm, mitrajām salvetēm un zivju konserviem, pie izdevības nopirku arī kurpju smēru un birsti. Tā kā bija teju viss ūdens izpirkts, nopirku atlikušo Evianu, kuru šķiet izmantošu arī toletes nolaišanai, jo esmu bezdievīgs buržujs. Tagad sēžu uz dīvāna pretī virtuvei, un ar rēnu cerību sirdī gaidu, kad trubas virtuvē sāks burbuļot, tā būs skaistākā dievu melodija pasaulē.

Šis man lika aizdomāties, ka ir pienācis laiks sagatavot End Times mugursomu. Es to atlieku jau gandrīz dekādi, bet šķiet šis būtu piemērots brīdis. Ei tu sazini kādas vēl mietpilsoņa kataklizmas šogad piemeklēs - varbūt kāds saules vētru blackouts, pārtikas izsīkšana, runāja par gāzes izsīkšanu. Varbūt jāattīsta arī kādas iemaņas, jāiegādājas ūdensfiltrs, varbūt vairāk sveču, varbūt baterijas, gazes baloniņš/plītiņa, nu tādas lietiņas.

Vēl man sirdī kā karsts zvārgulītis ir mīloša, jūsmīga pateicība pret tiem mužikiem, kas ar savām rociņām un muskuļiem un iemaņām un izturību nodrošina civilizāciju ar elektrību, ūdeni, gāzi, infrastruktūru. Es viņiem vismiem gribu vārīt kafiju, pienest smēķus un paijāt muguru. Es droši vien viņus katru rītu redzu vilcienā vai metro, ar viņu nošmulētajām džinsenēm un basic kurtkām un rūtainajām mugursomām, un es bieži uz viņiem mazliet nicīgi paskatos, ne jau ar ļaunumu, bet nu tādu neapzinātu iedomību vai tramīgumu. Bet es nekad neaizdomājos, ka viņi varbūt ir tie izšķirīgie mužiki, kuru dēļ es varu atļauties būt vārīgs mietpilsonis.. dzert cigoriņu kafiju, iedegt ambientu naktslampiņu, uzgriezt sildītāju uz 23.5C, skatīties eksistenciālus podkāstus, mosties ar romantisko radio, iet vannā ar kalmju eļļu un tamlīdzīgus karalienes izgājienus. Un tagad kamēr es ērti sēžu uz dīvāna dzerot savu gāzēto minerālūdeni, viņi aukstumā un dubļos vāķī vecas, nesmukas, sarūsējušas, suicidālas ūdenstrubas, lai es pēc iespējas drīzāk varētu klausīties to dievišķajā augšāmcelšanās melodijā. Dažreiz atceroties par visiem pārdabiskajiem komfortiem, kādos es drīkstu eksistēt, mani pārņem baisas šausmas, kauns, pazemība, satriektība. Tad es jūtu, ka varbūt visa mana eksistenciālā neziņa tiek kompensēta ar neaptveramajām ērtībām, kādās esmu piedzimusi. Varbūt es šo laiku pēc kādiem 20, 30, 40 gadiem, kad pasaule būs degradējusies un izputējusi, atcerēšos ar vissaldsērīgāko sirsniņu.