Jo Oneness by definition is alone, one and alone, one and alone and lonely - forever. Un kad es par to sāku domāt, tad cilvēki šķiet kā tikai tādas atbalsis miglā, kuras izzudīs miglai pašķiroties.

Es Oneness izjūtu kā kaut ko neitrālu, jo es viņu pieredzēju un viņa bija neitrāla. Tas kas man sākumā šķita apziņas gļuks, izrādījās actual nondual pieredze. Un tajā atrodoties, tas jutās kā spējš neitrālums, kā ieelpa un izelpa reizē. Tajā esot tas šķiet dabisks pamatstāvoklis, bet no cilvēka perspektīvas kas grotesks un baismīgs.

Man šķiet sapratne ir apgājusi apli un atgriezusies pie bezmazvai zinātniska patiesīguma. Metafiziskie vienradži bija ego pušķīši, bet patiesais Dievišķums ir skaudrs un spēji neitrāls, tuvāks un dabiskāks, ka paša molekulas.