Bet kāpēc oneness nolemj izolācijai un vientulībai? Iekš Oneness jau tieši slēpjas cilvēcības noslēpums, būt cilvēkam pa īstam nozīmē būt iekš Oneness. Un apziņa, cik ļoti visi citi cilvēki, pat neapzinoties, karājas esamībā Oneness dēļ, cik ļoti trausls ir viņu eksistences fakts, un ka tas ir tikai un vienīgi atkarīgs no Oneness milzīguma, ko estētiski infatuēta apziņa parasti nosauktu par sheer arbitrariness vai plain chance..
Un kāpēc Oneness tev ir kaut kas vague un indifferent? Kur nu vēl lielāks difference par izškiršanos starp Oneness (kas liek esamībai būt un tur to kopā) vs Nekas? Tas ir pirmais īstais un nozīmīgākais vērtībspriedums - pateikt, ka būt - nevis nebūt - ir labi un vēlami. Kāpēc tu Oneness izjūti kā kaut ko neitrālu?