([info]methodrone) wrote on December 2nd, 2017 at 08:28 pm
Kā es varu gribēt sarežģītāku dzīvi, pat ja manā vienkāršajā dzīvē es esmu apguvusi un savaldījusi tikai mazu pudurīti. Kamēr bezgalīgi plašumi manas vienkāršās dzīves lekni veļās man pretī un nepretenciozi gaida, atgriežas un gaida, kad es sākšu rosīties, tos apgūt un izkopt.

Un es negribu būt tāda grēciniece, kurai ir par grūtu turēt vērtē mazu vienkāršu lietu, un to darīt labi un ar prieku, tajā pašā laikā vaimanājot un lieloties, ka es daudz labāk varētu izdarīt lielāku lietu. Kam tas ir vajadzīgs, ja es pat to nemaz negribu un man nevajag? Es gribu visas savas mazās lietas darīt tik labi, tik skaisti, tik radoši, ka tās pārvēršas par burvju valstību. Un pat, kad es sāku domāt par visām savām mazajām lietām, tad man šķiet, ka man pat ir pārāk daudz lietu.

Es zinu, ka vienīgais, kas mani nošķir no burvju valstības pat darbojoties ap vismazāko lietu, ir mans slinkums pasmelt dziļāk manā sirdī. Ja es to spētu, tad pat darbojoties ap vismalkāko smilšu graudiņu, es būtu satriecošākais pasaules juvelieris, un mans smilšu graudiņš būtu visiekārotākais briljants, kas priecē visus visās pasaules malās.

Bet ak Dievs, cik liels pārpratums vispār ir par sirdi teikt sirds. Jo es līdz šim pat nesapratu, ka sirds, manuprāt, ir pavisam kas cits. Sirds ir tikai Image tam, kas ir īstā Sirds, ko vajadzētu saukt citādāk, lai nav pārpratumu. Es senāk domāju, ka man ir jādarbojas ar kādām strāvām vai enerģijām, bet tajā vietā es saprotu, ka man ir jātver un jāsmeļ caurspīdīgs, maigāks par maigu, kluss, raupjajām maņām nejūtams, teju neesošs šķidrauts.

Dažreiz es jūtos tā, ka mans grēks ir pat vienkārša atrašanās šeit nezinošai. Tā sajūta, kad tu stāvi vakarā pieturā skatienam randomly atduroties pret objektiem, vai sēdi ambivalenti darbā domājot ko darīt nākamo, ko pateikt, un tu nezini, kas tu esi, kas tev jādara, un ko tu jūti, kas ir labāk. Jā, es zinu, ka es pie tā esmu vainīga. Ka es varu darīt vairāk, lai saprastu šos eksistences aspektus. Un man ir tad arī liels prieks, kad es par to atceros, un ka man ir dāvāts laiks šo izlabot. Katra diena no jauna atkārtojas, un es varu kļūt par labāku mazo lietu valdnieci, un visu dienu, katru dienu, visu dzīvi traukt putekļus no maziem objektiem, lai viss vēršas vairāk un vairāk burvju valstībā. Es varu darboties ap jebko, jo forma ir tikai bildīte, bet pieredze, kas rada is Sirds.

Es tik kaismīgi lūdzu, lai es vienmēr atcerētos, cik bezgalīgi daudz pasaules un eksistences izejvielas ir manās rokās. Un brīžus, kad es to neredzu vai aizmirstu, man par to pēc tam ir žēli, bet ja es tiem izeju cauri sveikā un atkal tieku uzmodināta, tad tie tikai stiprina manu sajūsmu un pateicību.

Bet visvairāk es jūtos, arī tagad, visu laiku, ka es tik ļoti vēlos iekļūt dziļāk un dziļāk un dziļāk zināšanā, sapratnē, redzēšanā. Jo kamēr es esmu tik tālu es esmu tik pliekana, dulna, miegaina, apreibusi. Es asinu un asinu savu jušanu un maņas, bet nekad nepietiek. Paradoksāli šķiet, jo asāka kļūst kāda maņa, tad uzreiz uzrodas jauns objekts, kurš ir totāli neskaidrs, un mana superasā maņa ir tikai tāda sena, viendimensionāla aproksimācija.

Es kādu brīdi apjukusi sēžu sajūtā, kas ir asa un dulna maņa reizē. Es redzu un neredzu reizē. Paldies Dievam, ka viņš mani turpina vilkt virzienā, kuru es pati neredzu. Un tāda mīlestība ar kuru viņš cilvēku velk, tā ir tik neizturama, jo tā ir tik maiga un tik viegla. Nekur nav kur pieturēties, bet nokrist arī nav kur.
 
( Read comments )
Post a comment in response:
From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: