Šodien es jūtos ļoti mātišķi. Man gribas savā paspārnē paņemt un aizbildnieciski rūpēties par pilnībā visiem saviem dažiem kolēģiem, jo viņi visi šķiet mazliet nelaimīgi. It sevišķi kolēģēm, jo es viņas gribu iemācīt kā neatkārtot manas kļūdas. Es gandrīz gribu būt kā profesore Minerva Maksūra, kas ir šerpa, bet sirdī mīļa un maiga. Es gribu pilnībā visiem teikt "Bērniņ viss būs labi, tas taču tikai nieks, noslauki asariņu, re kur saulīte ārā spīd, viss taču ir labi, uzvelc cilmdiņus un ej saelpoties svaigu gaisu, prāts uzreiz noskaidrosies! Es tikmēr uzcepšu cepumiņus." Es gribu visus pamācīt kā izdarīt labāk tā, lai nav kreņķu, un tad viņiem pateikt "Nu re! Tu taču pats to jau zināji!" Tad visi uzelpos un visi kreņķi pāries kā slikts sapnis, jo visi tad sapratīs, ka īstenībā viņos mājo prieks un vieglums un viss ko viņi dara ir mīļš un pasaule ir bezgalīgi droša, jo visiem vienam otrā ir tūkstoš palīgu un siltas rokas, kurās krist, kuras aijā. Jo es zinu, visi cilvēki sirdī zina, ka mīlestība un prieks kā burvestība ir vienkārši un pieejami jebkurā brīdī, ka cilvēks var pārvērsties vienā mirklī, viņi tikai tam nespēj noticēt. Bet nekas, jo es viņiem atgādinātu.

Bet tajā vietā, es līdzjūtīgi smaidu, nopūšos un pasaku "Njā.. tāda ir dzīve." Šādai pieejai es neticu ne uz mirkli, bet es tā daru un tad es eju noslēpties mājās un par to uzrakstu.

Man dažreiz šķiet, ka mans dzīves uzdevums ir pēc iespējas maksimālāk noslēpties no cilvēkiem un apvaldīt savu neveselīgo tieksmi uz viņiem ieciklēties.

Vispār astroloģe Jana man teica, ka šajā dzīvē mans uzdevums ir attīstīt sevi kā individualitāti, which then would make sense, jo es nekad neesmu jutusies kā individualitāte. Viņa teica, ka es esmu izdzīvojusi jau daudzas dzīves kur man ir ģimene. Ka es esmu bijusi gan valdonīga mamma, gan arī tāda, kas sev par torment, sevi ir uzupurējusi pilnībā savas ģimenes un citu labā. Tāpēc, lai arī esmu vēzis kvadrātā, un man ir neveselīga tieksme rūpēties, man tomēr šajā dzīvē sevi jāattīsta kā individualitātei. Kas cik es saprotu ir, sevi norobežot no citiem cilvēkiem, lai viņi neatņem manu dārgajai individualitātei atvēlēto dārgo laiku. Tas arī izskaidrotu to, kā mani mazliet atgrūž veidot jebkādas attiecības ar cilvēkiem, pat ar ģimenes locekļiem dažreiz, bet kaut kur iet vai sēdēt vienai.

Kamēr astrologs Gints konkrēti implied, ka man būs ģimene, citēju, "Apprecās kā 2 balodīši un nodzīvo kā viens ābolītis." Varbūt viņš to domāja metaforiski, ka mana duality heart vs. mind eksistence apprecās within itself, as in kļūst nondual, un nodzīvo kā viens ābolītis, ko es varu panākt tikai tad ja es attīstu savu individualitāti?

Tādēļ lielu daļu laika es cīnos ar disasociāciju, ko izraisa nespēja pieņemt vientulīgu likteni. Bet tajos brīžos, kad disasociācija pāriet un es spēju saredzēt garīgās dāvanas, ko vienpatība sniedz, es jūtos ļoti mierīgi un gandarīti. Un es pat pieļauju, ja es sevi ieguldītu cilvēkos vai ģimenē, tad es nebūtu pieejama garīgajiem dāvinājumiem. Tā kā es esmu tikai salīdzinoši jauns cilvēks, I still suffer, bet ja es salīdzinu, kā es jutos pirms pieciem gadiem, un kā tagad, tad tagad mani individuālums, vienpatība, garīgās dāvanas, mans liktenis iedvesmo arvien vairāk. Varbūt pat es kādu dienu atradīšu veidu, kā ar savām garīgajām dāvanām būt mātišķa, lai arī man labāk patīk cept cepumiņus.