Bet tas nevar beigties. Viss kas notiek, katru brīdi ir svarīgs un liktenīgs un unikāls. Nav tādi posmi, kad ir vakuums, it tikai neskatīšanās. Katra dzīves sekunde ir izšķiroša, kompulsija. Pat miegs, vismaz sapņi. Es pēdējās dienas sapņoju ekskluzīvi par ūdeni.

Es vakar domāju par to, cik kaut vai cilvēka saskare ar fizisko pasauli ir dramatiska. It kā cilvēks neskatās un nejūt, jo tā ir pieradis, bet vienu brīdi ja viņš atveras, tad viss atstāj dramatisku iespaidu, strāvojumu. Es esmu iemācījusies zināmu ikdienišķu sastingumu, kas ir aptuveni kā miega paralīze, lai bezsamaņā cilvēks nesāktu skraidīt pa jumtiem.

Un kad es sāku par to domāt, cik daudz dažādos veidos es sevi cenzēju, atslēdzu.. es to nekritizēju, tas ir izdzīvošanas mehānisms, es vienkārši gribu uz to vērst uzmanību. Ir tik daudzas lietas, kas notiek teju katru mirkli, kas mani pārvērš dancojošā uguns liesmā. Es to domāju tā, ka sirds ir kā okeāns, kur noris dziļas, smagas kustības, pārmaiņas, straumes, atkarībā no tā, kas notiek apkārt. Un tas okeāns grib iekustināt un pārvērst visu manu būtni, bet es speciāli stīvējos pretī un taisu stingumu. Un tad var iedomāties kāda tā ir pārpasaulīga katastrofa, kam tādam pretoties. Es zinu, ka tas nevar būt veselīgi. Bet varbūt, vismaz pagaidām, es varu palikt ļoti klusa un vienkārši gaidīt, elpojot un uzmanoties un piekrītot.

Un tiešām, kad es par to domāju vēl dziļāk. Es esmu tikai mazs, teju bezspēcīgs ķermenis, bet sirds okeāns aptver absolūti visu un ir vispār ārpus visām dimensijām, telpas, laika, off the charts, tam redzams viss, pieder viss, nu viss viss viss, un tā ir tik katastrofāla kļūda, tam pretoties un pat iedomāties, ka jebkas var sanākt no mēģināšanas to sastindzināt. Nē, es sastindzinu sevi, kas manu un okeāna sadursmi padara katastrofālāku. Un tad es brīnos vai lādos vai raudu, ka visi mani dambji drūp un lūzt, ka es pati lūztu un tieku satriekta. Tā tam vienkāršī ir jābūt pēc fizikas likumiem.

Bet kā var sadzīvot mazs ķermenis ar pārpasaulīgu sirdi? Kādām tieši jābūt to attiecībām? Vai tiešām, tā ir totāla kontroles zaudēšana, atdošana? Vai sanāk tā, ka sirds diktē un ķermenis tikai dod mazus, paklausīgus padomiņus, kā labāk izpildīt sirds norādes? Ļoti iespējams, tās ir manas visspēcīgākās aizdomas. Es tik ļoti kaunos un izvairos būt kalps, bet vai tā nav mana patiesā un vienīgā būtība? Un vai šajā gadījumā tas ir tik necili būt tādam kalpam?

Nu re, un vai es varēju iedomāties, ka es esmu tik negatava uzupurēt savu mazo būni? Vismaz mana ilūzija vairs nav tik pompoza un uzpūsta, kā pirms gadiem, kad es domāju, ka manī nemaz nav nekādas petty self būtnes, ka es esmu pilnīgi brīva no tik infantīla koncepta.

Cik es esmu ieslodzīta! Ha ha, tagad es par to varu smieties, jo es tagad tiešām skaidri redzu, cik es esmu ievīstīta, apsaitēta, saķēdēta, dusmīgi, izmisīgi, knapi varu paelpot pretojoties.

Un tā ir tik pārpasaulīga sajūta.. it kā būt acīmredzami brīvam - es varu kustēties un griezties un izplest rokas un klaigāt, bet būt tik sasaistītam - viss, kas šeit kustās ir sasaistīts un nospriegots un aizslēgts. How about this for a cognitive dissonance? Un vēl tālāk un vairāk. Jo vairāk es cīnos, lai atbrīvotos, jo ciešāk savelkas ķēdes. Viss, ko es varu darīt ir pakļauties laikam un gaidīt, kā tas mani atraisīs, lēni un mokoši. Vai vienīgais veids kā izlauzties brīvībā ir pārstāt lauzties?

Dzīve ir padošanās, atdošanās. Dzīve ir sākumā padošanās, tad atdošanās, tad došana. Bet tas ir jauki. No tevis paņem to, kas tev nav vajadzīgs, tavu slogu. Tā ir sava veida eiforija. Bailes un eiforija.