Un visbanālākais, ka es vēlaizvien saku jūs, labi zinot ka nav ne es ne jūs, bet gan mēs kas pārvēršas par jau citādāku es, bļe. Un nemaz nekā metafiziski, pavisam nopietni, visi cilvēki ir viens cilvēks, kas nav cilvēks bet sajūta, kura visu laiku mainās un izpaužas un konfliktē un mīlinās. 

Gribas, lai mana apziņa tiešām no sirds manī ieklausās, kad es tai uzreju beidz ķidāt eksistenci, beidz teikt es es es un manas supersāpes. 

I mean viss ir tik banāli.