Vincents really fucked me up.

Man šķiet, there is a beauty in serving your loneliness and suffering. Tajā ir tīrība un skaidrība, tas ir kristāliņš Dieva. Tajā ir mīlestība, bet patiešām īsta mīlestība. Tāda kas ir izbadējusies uz nāves robežas, bet paliek un pierāda savu dzīvību, kā skranda, kā Jēzuliņa visdubļainākais, asiņainākais drēbes stūrītis, noplēsts, pamests, ceļmalā putekļos. Es domāju, jā, mīlestība atklājas tikai vientulībā, viss pārējais ir noliegšana un izlikšanās. Izlikšanās, ka kaut kas cits eksistē bez viengabalainās eksistences masas kura, ja vien mēs uz mirklīti spētu atdarīt acis, mums(sev) atrādītos visā tās pašampmierinātajā daiļumā un vienaldzībā. Lai cik mērķtiecīgi sevi triektu pret viļņiem un sevi tādējādi slīcinātu, tev apziņas nostūrī vienmēr paliks nojausma par to kā tu slīksti pats sevī. Celies un nostāvi un redzi sevi labāk, nerīsties pats ar savu ūdeni, kas esi tu pats.

Man nevajaga, lai par mani interesējas vai prasa man jautājumus vai uzzina manas preferences. Nē, nē, nē. Ja man vajag kaut ko pateikt ārā no dvēseles es to izdarīšu, negaidot, ka sapratīs vai būs interesanti. Jēga jau tāpat ir tikai teikt lietas, kas iešūpo atomus, aizdedzina enerģiju. Pārējās lietas var teikt neteikt.

Ak bet tā perversā sajūta, kad kāds mēģina sevi pārliecināt un iztaisīt par pāvu, tev atskaitoties par savām satriecošajām preferencēm un faktiem no esības. Tā it kā pret tevi rīvētos. Vai man iet projām, vai gaidīt, kad nodara savu patētisko lietu. Bet cilvēks jau tikai mēģina tevi pārliecināt, lai tu viņu mīli, lai kāds viņu mīl, jo viņš pats sevi nemīl, jo nesaprot, ka mīlestība ir absolūta vientulība.

*

Skaistā, skaidrā Vincenta dvēselīte. Lai mana izsalkusī kaucošā mīlestība viņam nekad nepieskaras, bet tieši ar tukšuma un izmisuma dūnu spārniem lido pie viņa. Ar mīlestību var apmainīties tikai vientuļi prāti neko nepasakot, tikai viens otru atpazīstot. Bet vislabāk, ja tikai viens prāts zina, tad tā tiešām ir vistīrākā mīlestība. Maigā, mežonīgā Vincenta dvēselīte. No detail of life was too small, too humble for him.

Cilvēks zied kā vissāpīgākā atstatus puķe mežonīgumā, izsalkusi pēc pamatelementiem, bezgalīgi apjukusi, un nāk smaga krusa vai zibensbulta, citreiz maigs saulrieta zelts, gaidas un trīsas, bet puķei sāp un tā pastāv, un neviens un nekas tās pastāvēšanu neizmaina.

*

Bet ak.. Ja cilvēks ir tikai viens, un viss ir tas cilvēks, tad visas lietas var notikt ar viņu un viņu mainīt, bet tās izmaiņas ir tikai viņš pats, un visi parējie ir tikai viņš pats, kas sevi maina caur citu, kas ir viņš pats. Ak, kāpēc tik grūta atziņa. Es gribu mežonīgi būt vientuļa. Es gribu būt tas kristāls, kaut vai vienīgais eksistencē un visā laikā un pasaulē. Es negribu grimt ilūzijā, un tā es tajā tieši grimstu. Dari ko ar mani gribi pasaule un es neatbildēšu, līdz es atbildēšu. Kāpēc tu vienmēr mani salauz! Kāpēc tu vienmēr pār mani uzvari! Kāpēc es vienmēr arvien padodos tev pilnībā. Kāpec es liecos un ļauju lai tu mani šādi ņem. Es tevi tik ļoti nīstu un tu manī turpini dedzināt tik nepatīkamu, kvēlojošu, asiņainu mīlestību. Eksistence ir pretīga un tajā ir tik daudz mīlestības. Es esmu demons un tu katru reizi man nodrāz manas neglītās zvīņas un es palieku līdzīgāka cilvēkam. Bet es negribu būt cilvēks! Kāpēc tu mani visu laiku iztaisi par cilvēku, kāpēc tu mani pazemo un māci. Es ciešu, manī smeļās nepatīkama mīlestība. Es tik ļoti gribu to viena pati projām no visa nest savā sirdī kā noslēpumu. Bet tu katru reizi man liec izģērbties un visiem rādīt. Es gribu nāvīgi paslēpties, bet tevī nav žēlastības. Tevī ir tikai tik daudz žēlastības, lai mani nepiebeigtu pavisam. Tātad nežēlastība.

*

Sāpes un vientulība ir visskaistākā melodija, spontāna un nepielūdzama, mīlestība nav nekas cits, es tajā negribu klausīties bet tajā nevar neklausīties, tā skan no baisiem, spokainiem dziļumiem.