Šodien Londonā ir nākotne un beigu laiki, sešas apokalipses pazīmes un Hefe filtrs. Pirms pāris stundām bija silts, bet preteklīgi silts vējš, kāds Oktobrī nedrīkst būt, un saule slimīgi mirgoja kā blāva murgu lampiņa aiz vairākām blīvām, smilšpelēkām mākoņu kārtām, lapas strauji un neapdomātos virzienos skurināja vējš.

Stundu vēlāk no Rietumiem sāka velties vēl blīvāki, vēl tumšāki mākoņi, kas nebija negaisa mākoņi. Apkārtne palika krēslaini oranža, preteklīgs silts vējš turpināja tramdīt lapas, un kļuva tumšāks arvien.

Atnākot mājās pulkstenis bija 15:15, bet iekšā bija tik tumšs kā 19:00, kamēr ārā arvien blāvs, oranžs mijkrēslis.

Vētru paliks arvien vairāk, putekļu arī. Atmosfēra pārklāsies ar putekļiem un saule būs kā blāva murgu lampiņa, augi un viss zaļais iznīks, un mēs varēsim ēst tos treknos kāpurus no proteīna fermām.

Un atkritumi, varbūt mēs tomēr noslīksim atkritumos. Miljardiem miljards plastmasas mantiņu, kastīšu, maisiņu, pudelīšu, daļiņu, kosmoss plastmasas daļiņu, kas iespiežas Zemē un mūsu ķermeņos.

Man krāsnī kopā ar burkānu un kartupeli sanāca ielikt cepties uz pusēm pārgrieztu ķiploka galvu, un visa māja smaržo pēc ķiplokiem, kamēr ārā viss ir blāvs un oranžs un logos kauc vējš, un es tagad par to tikai attapos.. tā nav tikai filma, it's collective unconscious.