Man šķita tieši pretēji - visa filma (tai skaitā vecā filma) bija par to, ka mind simply cannot be everything, jo ir vēl kaut kas - jā, pasaule ir sadirsta, ķermenis var vūt simulakrs, un varbūt vienīgais, kas man paliek ir tikai manas domas, refleksija par to visu, taču tad iekrīti endless loopā un tas ir lasāms gandrīz vai katrā kadrā, kur Goslings dziļdomīgi vai tukši (see ambivalence here) skatās uz lietām vai tālumā atsvešinošas distances evocējošas mūzikas vilktajā pavadījumā. man liekas, tieši to izsaka fakts, ka Joi mierīgi saspieda, izdzēsa - un nekas, jo viņa taču bija pure consciousness vai vismaz tās ilūzija, un tajā brīdī saspieda Goslinga solipsismu un spoguļošanos, kas viņam lika justies it kā tiktu iznīcināts viss jēgas vērtais.
Tieši tāpēc Dekarts - kurā mind vai consciousness nav tik uzsvērts - ir atslēgas figūra, un tieši tāpēc viņš var būt progenitors, radīt bērnu pat ar robotu, jo viņā ir gan materialitāte, lietišķums, fiziskums, gan mind, lai gan - un šis, manuprāt, filmā ir svarīgi- apziņa bez materialitātes ir just a ghost, spectral projection, endless loop, un nekas vairāk. mind kļūst par kaut ko vairāk, makes impact, makes sense, feels - ja tā ir embodied. un tieši tāpēc filma ir par kaut ko materiālu, bioloģisku, fizisku, proti, bērnu, radīšanu, piedzimšanu, pēctecību, kas ir kā antitēze pure apziņas iztēlotās nemirstības spektrālumam (hence, arguments pret singularitāti, mind uploading, tīro noosfēru). Līdz ar to filmas galvenais akcents ir par kaut ko gaužām vienkāršu - ģimenes vērtibām, tieši tāpēc, ka ģimene, piedzimšana, bērna radīšana ir pret apziņas solipsismu, subjektīvismu un individuālismu.