([info]methodrone) wrote on October 8th, 2017 at 07:49 pm
"..in the foyer afterwards, I felt like I’d just seen the last blockbuster ever made."

Es jūtos saviļiņota par to, kā cilvēki ir sahaipojušies par Blade Runner 2049. 

Pirmo reizi skatoties Blade Runner oriģinālo, es neko daudz par to nedomāju. Man tajā filmā vienīgais, kas patika bija scēna, kur Reičela saka "Put your hands on me." pēc tam, kad Dekards viņu mazliet roughly aizmet pāri istabai un tad pievelk sev klāt. Pēc tam viss, ko dara un saka Rojs. Un noslēgumā skati iz pilsētas. Un post skriptum Vangelis. Bet kopumā tā filma nekā īpaši neaizsniedza man smadzenes. Īpatnēji, jo es nojautu, ka tā ir varena filma. Varbūt tāpēc, ka es esmu pārāk vienkārša, vai pārāk jauna, kad to skatījos. 

Nesen noskatījos Blade Runner atkal, un lai arī efekts bija dziļāks, man tikuntā šķita, ka mūžīgā AI tēma ir banāla un sena un retoriska, jeb, kam vispār ir nozīme mūsdienās, kad pasaule grūst uz neatgriešanos. AI pārņems pasauli? What else is new. Ļaunie cilvēki galina androīdus, tāpēc tas parāda, ka cilvēkiem nav morāles normu? What else is new. Dekards tomēr izrādās "cilvēcisks"? Neviens to tāpat nenovērtē un mēs nezinām, kas ir "cilvēks", varbūt tikai Dievs, bet tas ir ārpus pasaules. Vārdusakot, man šī skatīšanās reize izraisīja tikai papildus rūgtumu, ko ikdiena izraisa ar katru elpas vilcienu.

Tāpēc es esmu genuinely curious, kāds manām smadzenēm un sirdij būs Blade Runner 2049. Es ceru, ka pie skatīšanās tikšu vai nu rīt vai parīt.

Bet tas, ko es iedomājos.. līdzīgi kā recenzijā, ko augšā iekopēju, ka šī filma mani atstās ar to armagedonisko sajūtu, ka pasaule radikāli mainās uz neatpazīšanu, un šīs neapturamās gāžšanās nāktonē, šī svešuma priekšā es jūtos tik maza, nesvarīga, nezinoša un neefektuāla kā jebkad. Es iedomājos, ka šī filma tikai pasvītros eposu pāreju, kas pašreiz notiek pasaulē. Cilvēka apziņas sabrukumu, vētru, tukšumu, kas iestājas pēc tam, kad ir noticis viss, vētra, kad ir zaudēta kontrole un visa pasaule sagāžas vienā lēnā, grandiozā mirklī. Un tad, kad ir iestājies tukšums un klusums un apātija, pelni, tad ir pienācis laiks uzmeklēt, vai ir iespējams atrast jebkādu orientu, nozīmi, iemeslu un virzienu un mērķi, apstiprinājumu. Tikai tādas miglainas asociācijas pašlaik. Es domāju, šo filmu noskatoties, es jutīšos, kā brīdi pastāvējusi uz augstās robežas starp tagadni un nākotni, tādējādi redzot un apstiprinot manas, pasaules nojausmas. Vēl es visticamāk spēji izjūtīšu kā I am a thing of the past.
 
( Read comments )
Post a comment in response:
From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: