Ak Dievs, es metu rokas gaisā un tevi lūdzos pazemīgā, melnā traģihistērijā, ļauj, ak ļauj man pazust no civilizācijas, dziļi meža vidū! Kaut vai es tur lēnām izsīkstu un saplūstu ar mitru, melnu zemi zem sūniņas, jebkā! Tikai ne būt lieciniekam šim dabas holokaustam, šim nekrietnajam, aklajam vandālismam sātana naudas dēļ!  

Mana sirds ir ļoti stīva un nospriegota, es gribu kādam ar kulakiem sist pa krūšukurvi un izdot nedabiskas rēcošas skaņas, bet es tikai varu tupēt savā betona kastītē, un vērot kā zeme man zem kājām pārklājas ar vēlvairāk betonu. 

Pirms dažām nedēļām skrienot pa savu mīļo parku, cauri krūmiem, mani pārsteidza melna plastmasas siena tur kur aiz krūmu robežas bija jābūt bulvāra trotuārim. Kuram es parasti pārskrienu pāri, lai tiktu uz otru parka pusi nākamajos krūmos. Es sāku iet gar sienu, nesapratnē, bet nodomāju, ka varbūt tiek plānots kāds pasākums. Redzēju, ka gar sienu ganās arī poliči, kas šķita malziet dīvaini. Neko vairāk par to nedomāju, līdz vakar, skrienot, man pavērās vispretīgākais pasaules skats.. 

Tur kur bija bulvāris ar (izrādās) piecdesmit majestātiskiem kastaņkokiem, tagad pletās kaila zeme ar melnu trotuāri pa vidu. Es uzreiz jutos, kā man ir izrauts gabals. Es mēģināju uz to skatīties, bet es jutos tik nepatīkami, man bija tik spēja kognitīva disonance, kas es vienkārši aizgāju projām ar grimstošu sajūtu sirdī un pat visos locekļos arī. Visu atlikušo vakaru es jutos tik nomākta, ka noskatījos Maskava Asrām Netic, un pat apsvēru skatīties 1966. gada Karu un Mieru, ko arī izdarīju. 

Šodien es nespēju beigt domāt par to cik liela trauma ir cilvēkam piedzīvot koku nociršanu. Dievs kāpēc tu kaut ko tādu atļauj, kāpēc tu esi par šejieni aizmirsis? Cik neizsmeļama trauma! Protams, ja ir dvēsele un ja tevī nav ieperinājies sātans un pārvērtis tevi par bezasiņu pretīgu raupekli, vai arī "labākajā" gadījumā par naivu, stulbu tukšpauri, kurš nezina, ko dara.  

Visu šo laiku dzīvojot Anglijā, es nekad tik spēji neesmu izjutusi vēlmi nošejienes notīties kā tagad. Bļeģ. Es gribu pārvērsties par gigantisku Imantu Ziedoni, nostampāt ar savām pastalām visus tos cilvēkus kas bija iesaistīti kastaņu holokaustā un tad neatskatoties skriet pāri pārējām Eiropas valstīm atpakaļ uz Latviju, kur es atkal samazinātos, kļūtu par sevi un tad darītu to, ko es aprkastīju jau iepriekšējā paragrāfā par mitru zemi un sūnām. 

* 

Bet vispār labi, Dievs tu zini labāk ko tu dari ar šo planētu. Viss šis ļaunums ir pelnījis sodu. Daba būs galējais upuris. Kad es pēc vairākiem simts gadu būšu beigta un saplūdusi ar kosmisko ēteri, es skatīšos kā Zeme izpurkšķina pēdējo, kodīgo piesārņojuma dvašu un izdziest, vai vienkārši sadrūp. Paldies Dievam, ka citur ir miljards citas planētas, daudz krāšņākas un zaļākas un dvēseliskākas par kakaino Zemi. 

* 

Bet Kastaņu Avēnija.. tu vienmēr būsi manā dvēselē. Es atceros, kā kad tiko atbraucu uz Londonu, un biju distraught un apmulsusi un depresīva, es atceros kā gāju pa tevi skriet, un pavasarī tev no zariņiem spraucās zaļas lapiņas, tik zaļas kā salātiņi, un tad tās stiprinājās un pārvērtās par krāšņi grandiozu zaļu kupolu puskilometra garumā, tevī spēlējās saulstariņi, peldējās vējš un maigi atgulās manas sāpīgās domas. Un tu ziedēji.. ak kā tu ziedēji, gavilējoši! Un no tevis bira kastaņi, kā eksistences pierādījums, jā! Un ziemā.. ziemā, es klīdu pa tavu avēniju un filozofiski vēroju, kā tavos kailajos, melnajos, fraktāļu zaros koleģiāli sveicinās krauklīši un vārnas. Bet rudenī.. rudenī es tevi mīlēju viskarstāk. Jo, lai arī tavas lapiņas kļuva brūnas un sačervelējās, es ar neizsakāmu kaisli staigāju zem tava patvēruma, ar bezgalīgām gaidām un ticību un mīlestību un vīziju par to kā tu atkal modīsies Aprīlim nākot, un tad es tevi redzēšu un mēs atkalapvienosimies. 

Velni. 

* 

Vienīgais mans mierinājums ir, ka kādam cilvēkam tāpat kā man tik ļoti par šo sāp sirds. Un ka mūsu kopīgās sāpes varbūt kaut ko pierāda, jebkādu patiesības, īstenības, saprāta, morāles, mīlestības drumslu.. kurai uz šīs diemžēl smagi, sūri nožēlojamās Velna Zemes vairs nav vietas, bet Dieviņa actiņā gan ir vieta.