Šonakt sapnī es viena pati istabā kādas 10 minūtes klusumā ēdu cepumus, skatoties ārā pa logu.

Tas bija viskomiskākais un visvientulīgākais sapnis, kādu biju redzējusi. Ir īpatnēji, kad pamestības un vientulības sajūta iespiežas arī sapņos. Sapnis sākās ar to ka es klīdu pa skolu vai universitāti, jo manas kaut kādas "draudzenes" bija no manis atkratījušās. Es klīdu un nezināju, kur iet, ko darīt. Tad es atcerējos, ka studentiem šajā universitātē ir kojas, un es meklēju savu istabu, kurai bija jābūt numuram 34 vai 43. Neatradu, tāpēc gāju uz pirmo stāvu pie informācijas galda, aiz kura sēdēja pāris cilvēku, un viens no viņiem, man pateica, ka mana istaba ir 18, un iedva man tumši zilu, īsu mēteli, ko cik es atceros es nēsāju, kad man bija 18 gadu. Es aizgāju uz istabu, aiztaisīju durvis, liku lejā mēteli, bet tad atradu, ka tam kabatās ir palieli cepumi, divējādi, vieni vienkārši cepumi, citi cepumi ar šokolādes gabaliņiem. Es biju tik vientuļa un man nebiju nekur citur kur būt, tāpēc es vienārši sāku tos cepumus ēst. Ēdu, ilgi, skatījos ārā pa logu, ēdu un gaidīju. Apēdu vienu parasto cepumu, tad vienu ar šokolādes gabalņiem, tas man garšoja labāk, tāpēc apēdusi vienu cepumu ar šokolādes gabaliņiem, es sāku ēst otru cepumu ar šokolādes gabaliņiem. Skatījos apkārt istabā un redzēju, ka skats pa logu ir zaļu koku un krūmu ieskauts Rīgas centrs. Tad es vēlaizvien ēdu cepumus, uzlasīju drupačiņas, un pēc kādām 10 vientulīgām, bezmērķīgām cepumu ēšanas minūtēm pamodos.