Jā, šo es saprotu arī pēc sevis, jo pie visām savām depresīvajām jūtām vainoju sevi. Tā it kā es būtu atbildīga par pilnīgi visu, kas ar mani un manu dzīvi notiek. Un ja kaut kas mani ietekmē uz slikto pusi, vai arī, ja pat ne no kā rodas kāda slikta emocija, tad uzreiz, tāda iekšēja vainošana, bezspēcība, rūgtums. Un tad, kā tu saki, agri vai vēlu tas ieiet agresīvākā manierē. Jo manuprāt, bailēm ir tendence pārvērsties par skumjām, kam ir tendence vērsties dusmās, un dusmām vērsties naidā. Pret sevi.

Un tagad par to domājot, man šķiet, ka tas ir tikai likumsakarīgi, ja cilvēks jūtas, nezinu kā lai pasaka lai neizklausītos tizli un nonievājoši, svarīgs. Cilvēks izjūt pret sevi vainu un agresiju, ja sevi ir nostādījis tik augstā, svarīgā pozīcijā, no kuras viņam it kā būtu vajadzējis būt stiprākam un krutākam un spējīgam visu kontrolēt, bet viņš to neizdarīja, tāpēc tagad ir vainīgs un šaustāms un slikts un melns un visu zaudējis. Man šķiet svarīgi ir saprast, ka cilvēks nekad neatrodas tik augstā, svarīgā pozīcijā. Viņam nav tiesību no sevis pieprasīt grandiozas, pārpasaulīgas lietas, vai pat pasaulīgas lietas, kuras nav viņa pašreizējā kompetencē, un tad sevi šaustīt.

Es nezinu kā lai to pasaka iejūtīgi, jo es zinu, ka tad, kad pati biju tādā stāvoklī, ļoti maz no tā ko izlasīju vai noklausījos mani ietekmēja. Bet mans punkts ir tāds, ka cilvēkam nevajag ieiet sevī un būt pašam par vagaru sev, kā arī nevajag to darīt pret citiem. Jo neviens cilvēks nav tik svarīgs, ka viņam būtu tiesības būt par soģi sev vai citiem. Un cilvēki ar depresiju (vismaz manā depresīvajā pieredzē) ir soģi sev, un tad viņi ieklemmējas uz bezgalību tādā manierē, un noliedz, ka pasaulē eksistē jebkāda izeja. I don't know if this makes sense to you.

Tāpēc es piekrītu tavai terapeitei - tā ir agresija pret sevi, un cilvēks atļaujas būt agresīvs tikai tad, kad viņš kļūst par tādu iekšējo hitleru.