Jā, atgrūst doto un nerūpēties arī ir iedomība. Man šķiet cilvēkam par sevi, savām vajadzībām un savu vidi jārūpējas kā par instrumentiem ar ko viņš darbojas pasaulē, bez āršķībām un bez ambivalences, katram tas būs savās dozās, savā kompozīcijā.

Piemēram, āmurs nav pasaules svarīgākais rīks, bet tas arī nav totāli nesvarīgs. Bet manā gadījumā, jo es esmu ilgi bijusi closet narcissist, kontemplēt sevis nesvarīgumu labi izbalansē sevis pārlieko svarīgumu (savu sasāpējumu, emociju svaru, ķipa uzpūsto sāpīgo ego).