([info]methodrone) wrote on August 23rd, 2017 at 08:04 pm
Dažas domas no šodienas.

Almost as if despair propels you higher. Realitāte nemainās, tikai kļūst kārtīgāka, more defined, refined, tā kā uzliktu stiprākas un stiprākas brilles. Varbūt drīz es sākšu redzēt cauri matērijai. Un arī ērtāka jušanās realitātē. Tas nepasaka neko. Bet justies ērti realitātē, ir pamosties no laika un telpas, būt tiešsaistē. Tā it kā tu vairāk un vairāk atbrīvojies, un ietver lielāku arvien lielāku telpu tajā telpā, kur tu jau atrodies. Cik aplami ir gribēt visādas krutas lietas, kamēr tās pašas lietas, kas jau pieder ir bezgalīgi krutas, ja tās saredzi ar asāku izšķirtspēju, un tās nebūt nav tik viengabalainas kā šķita. Cik traģiski, bet cik skaisti ir dzīvot vairākās realitātēs reizē, pie tam tieši tādās, kas pavirši apskatot šķiet pilnīgā konfliktā, viena otru izslēdzošas, jo īpaši, nezinot un nesaprotot šīs realitātes ne vienu ne otru. Es jūtos, kā mazs, dubļains asniņš, kas neveikli spraucas cauri zemei raženā tīrumā, kas ir arī pārdabisks un satriecošs, un kuru nevar pa īstam saskatīt, ko var uztvert tikai ar pāris maņām no bezgalīga daudzuma maņu. Cilvēks jau burtiski ir šāds asns, un kaut nu es arvien to atcerētos, un nedomātu, ka es esmu kaut kas svarīgs un varens, tāds kas var pamācīt vai lemt.

Tieši šī šaurā taciņa, starp izmisumu un iedomību. Izmisums-neziņa, iedomība-nihilisms. Izmisumam ļauties tikai tik daudz lai atspertos. Iedomībā skatīties tikai tik daudz, lai atcerētos, kas tu neesi. Šīs jūtas ir sadozētas tik precīzi, inteliģenti, aizkustinoši, mākslinieciski. Kompozīcija. Es domāju, ka ja šīs jūtas būtu kaut par kripatiņas tūkstošdaļu, vai vispār par netverami mazītiņu kvantu daļiņu, sasvērtas citādāk, tad es neizdzīvotu, es nokristu izmisuma aizā, vai pārvērstos par akmeni, vai kļūtu ļauna. Bet es vēlaizvien atrodos šeit, izdzīvojusi katru sekundi, neko pati neizdarot. Un dēļ tā es esmu mūžīgi parādā bezgalīgu pateicību. Tāda pateicība, kas ir gandrīz kā neizturama eiforija, bet tikai mierīga, svinīga, un lai arī apmulsusi, bet arvien arvien apburta.

Es redzu asāk un tālāk un dziļāk. Un tad, kad es jūtu patiesību, es to atpazīstu.
 
( Read comments )
Post a comment in response:
From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: