Tu apej apli, un atnāc atpakaļ un jūti to pašu, tikai niansētāk. Tu apstiprini to, ko tu nojauti. Mūžīgi, mūžīgi, ilgāk, īstāk, mūžīgi. Senāk tu to nojauti, bet tagad tu to zini. Tu kļūsti 'tu', tikai vairāk un vairāk. Tavas skumjas iet dziļāk un tavs prieks ir saldāks. Izmisums un maigums. Tavi sapņi ir skaidrāki, tev stāv tieši sejas priekšā un ir tālāk kā jebkad, un gaist un izgaist. Tava dzīve, tavi sapņi, nojautas nu jau spokojas tik īsti, ka teju teju tās ir tavā priekšā un vēršas esībā.

Gaiss, kā telpa tev apkārt un arī tavā prātā, un vēl trešajā - metafiziskā esība, netadalāma, visos līmeņos kopā. Gaisā virmo un vērpjas piesātināta visība, kā sīrups. Kā sīrupa sfēra, kurā tu vari iekāpt. Tu tai pieskaries un to izkustināsi ar vārdu, un tas uzvirmos tālā laiktelpas punktā pavisam pie kā cita un tur izplūdīs, virpuļos, viļņos, iedarbosies, visu mainot.

Justies tik nestabili eksistencē. Mūžīgais eksitences vertigo. Trejdeviņi svešu esību vēji pūš un brāž un pluinī no visām pusēm, un kā es noturos drošībā, kas mani tura drošībā nofiksētu, vai kāds mani paslepšus ved aiz rokas un sargā. Tu redzi klusu istabu, kurā lēni dreifē un dejo putekļi un fotoni. Es redzu fantazmagorisku esību vētru. Cik esības ir iesaistītas, es nezinu. Kāda ir šo vektoru daba un determinācija, izvēle un nolūks, nepieciešamība un likumsakarība, es nezinu. Es sēžu un domāju par mēģināšanu izdibināt, bet man ir tikai viens maziņš sērkociņš, kurš izgaismo uz mirkli un nodziest mokoši ilgā neziņā.

Es dažreiz jūtos tā it kā visa esība man kā mudžēklis un posts iegāzīsies prātā un sirdī. Jo klusāk, jo mierīgāk ir apkārt, jo lielāka iespēja. Jo ir klusāk, jo skaļāk es dzirdu tās dvašu.