+1000 Domāt, ka tu apzinies visu savu prātu un visus bias un reakcijas ir absurdi. Tas jo sevišķi izpaužas terapijā, kad terapeits sāk uzdot jautājumus, par kuriem ok varbūt tādā ļoti racionālā līmenī ir slinki domāts iepriekš, bet tad tu kaut ko sev atzīsti pirmoreiz un tas izraisa asaru plūdus. Jo ikdienas domā tu tomēr sevi pasargā kaut kādā līmenī un abstrahējies, runā par ļoti emocionālām tēmām racionāli (vēl raksturīgi runāt par traumām ar smaidu vai to pasniedzot kā joku - yet another way to disconnect), bet manuprāt terapijas lieliskums ir tajā, ka tu savieno faktus ar emocijām un atļauj sev būt vulnerable.