ir taa, ka dziive iztek un es meegjinu atrast atbilstoshas funkcijas sev. taa it kaa es buutu kaut kas viens un es meegjinu atrast lietas, kas arii buutu tas pats viens. man shkjiet tas ir mans uzdevums, jo ja es kaa cilveeks nebuutu svariiga, tad es neeksisteetu kaa cilveeks. un es nevaru atrast citus vienus, pat ne vienu pashu vienu, kas buutu taads pats kaa es. pat mani vismiiljaakie vieni ir varbuut tikai mazs viena stuuriitis vai viena nokraasas. varbuut es nezinu kaads viens es esmu, jo liidz ko es atrodu kaut ko kas man shkjiet taads pats kaa es, es uzreiz izmainos un aizdreifeeju un sajuutos kaa nevis viens bet kaut kaads bezgaliigais ar solaris pieskanjaam.

bet tad es atceros, ka visi atomi izskataas vienaadi un nomierinos, bet ne pa iistam.

ko gan tu veel dziive gribi, vari man iemaaciit, kaa to ka nekas nav iists un noturiigs, ka tu esi savaada pluushana buutiibaa un nebuutiibaa reizee, ka es esmu atomu kopums, kas izjuks taapat kaa radies. kas tas ir kas ir pa vidam? bezgaliigs, mirkliigs, diivains, magneetisks, dramatisks grotesks, esteetisks, apaatisks, eksalteets sapnis.

ieshu taisiit vinegretu.