pamanīju, ka viskaut ko esmu sarakstījis un sametis linkus, overdramatic as always.

visur, kur kristietība ir tikusi pārvērsta par politiku (as in, profitējusi no "valsts" kā vardarbības monopola kalkulatīvā rīka), tā ir tikai zaudējusi. ne velti šobrīd vissekulārākās Eiropas zemes ir tās, kur bija oficiālās ar konstitūcijām nostiprinātās valsts baznīcas, kurās pēc kara par galveno dievu kļuva labklājības valsts, kas visiem deva visu (for a time, līdz nauda beidzas).

kristieši nav nedz konservatīvie, nedz "progresīvie". konservatīvie visos laikos ir teikuši, ka "kādreiz bija labāk", taču kristieši zin, ka visos vēsturiskajos laikos kopš grēkā krišanas vienmēr ir bijis vienlīdz slikti. "progresīvie" savukārt vienmēr saka, ka "tagad/pagātne ir slikti" vai "nākotne būs daudz labāk, un mēs to sasniegsim", taču kristieši saka, ka nekas nav jāsasniedz, nekas nav jānojauc un jādemontē, jo viss jau ir sataisīts un piepildīts, valstība savā ziņā jau ir atnākusi, Kristus jums ir devis un apsolījis brīvību - tā nav "jārealizē" - brīvības apsolījumam ir tikai jātic. tiktāl īstie kristieši nevienos laikos nav bijuši viegli iedalāmi kādā no zemes kungu kategorijām, tāpēc Kristus arī aicina ar skepsi skatīties uz zemes kungiem un šīs pasaules varām, lai gan viņš saka, ka nodokļi jāmaksā - trollējot jūdus, kuri tobrīd grib taisīt lielo revolūciju pret Romu un domā, ka Kristus būs kāds politiskais vadonis, atjaunotās valsts mesija, kas ar zobenu satrieks apspiedējus romiešus. to Jēzus nedarīja, tā vietā viņš uz krusta satrieca sātanu un nu mums visiem ir dota iespēja, kas nav ietverama kādā piecgades plānā, "kultūrā" vai politiskā programmā.

redzi, tu lieto tādus izteicienus kā "change the world!", "transfigurēt sevi un savu mazo community" - jo cilvēkam visu laiku šķiet, ka kaut kas jādara, jārosās, jāņudz "es tagad mainīšu sevi!". pie kristiešiem tā tas nenotiek, jo visu izdara dievs - cilvēks rosās, dara, viņam šķiet, ka izdarījis baigi labo darbu, bet tad, satiekot dievu, cilvēks saka: "ārprāts, es biju tāds muļķis, salīdzinot ar tevi, šis mans darbs un mana rosība ir visniecīgākie pīšļi, tu esi tas, kas to dara" jeb kā Kirkegors bieži saka "labie darbi un dievs ir kaut kas līdzīgs, kad vecāki pa kluso bērnam iedod naudu, par ko bērns vecākiem nopērk dāvanu"

to ir ļoti grūti uztaisīt par politiku. tāpēc jau nav viegli Farronam un citiem kristiešu politiķiem, jo - pat ja valsts reizēm kalpo kārtības uzturēšanai un kopīgajam labumam - cilvēks ir tik fallible, ka Kunga apustulis neizbēgamās dilemmas situācijā iesaka "dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem". vēl jo vairāk - pasaule (ieskaitot valstis, kultūru, politiku) nekad nevarēs pārklāties ar sekošanu Kristum, jo atklāta un publiska patiesības apliecināšana vienmēr izsauks opozīciju. diemžēl, "kristīga valsts" visbiežāk ir oksimorons vai jāuzlūko ar visdziļāko skepsi. jā - kristietim zemes kungu priekšā jāliecina pret ļaunu, jānosoda grēks un jāsludina valstība, taču nevienos laikos tas nav izpelnījies "masu" īstu "politiskā aparāta" atzinību.

tādējādi, kā jau teicu, Kristus savai draudzei liek gan nošķirties no pasaules (hence pulcēšanās katakombās, klosteri), gan palikt pasaulē, sludināt vēsti, atspēkot melus un kalpot tuvākajam, kur tas nepieciešams.

par jautājumu: lai gan demogrāfiskās prognozes rāda, ka kristietība un islāms vēl līdz gadsimta vidum paliks līdzīgās pozīcijās (rietumos kristiešu totāls decline, bet austrumos (Āzijā), Āfrikā, D-Amerikā increase), es domāju, prognozes un statistikas izsaka ļoti maz, jo Jēzus var nākt kaut vai rīt, vienmēr jābūt modriem. un Jāņa atklāsmē viņš saka, ka skaits mazināsies, būs lielā atkrišana (varbūt tas, kas tagad notiek rietumos), vajāšanas pastiprināsies, vajātāju pusē būs visi pasaules varenie (tātad visādas politiskās organizācijas, varas spirāles, nauda etc) paliks uzticīgo pulciņš. taču tas neko nenozīmē, jo kristiešiem tas viss, šīs zīmes kā šodien, tā pirmajos gadsimtos, tā arī rīt kalpos par liecību, ka Jēzus nāks drīz (vieni no pēdējiem vārdiem bībelē - "Tiešām, Es nāku drīz. Āmen")