manas domas mainiijaas, es gribu te palikt, es gribu buut methodrone, un es gribu buut naktsvijoles un methodrone reizee, es negribu buut tikai naktsvijoles un es negribu pagriezt muguru visam kas bija un ir methodrone.

viss saakaas ar to, kaa shii gada saakumaa mans gars saaka viit. es to iisti neapkognizeeju, bet es to jutu visaadaas situaacijaas, kur lai cik intrigjeejoshs buutu notikums, tas it kaa bija noseedies uz uudens virsmas, kur uudens ir dzilja, nestabila, potenciaali destruktiiva vienaldziigas apaatijas juura. es nezinu, varbuut tikai nojaushu, kaadi notikumi to raisiija un rosinaaja, bet shkjiet ar katraam paaris nedeeljaam shii juura kljuva nemieriigaaka. varbuut pat ne vienaldziiba vai apaatija, bet neapmierinaatiiba, ar to kaa es uztveru lietas, ar to kaa es lietas nemaz neredzu, bet automaatiski triepju taam virsuu jebko, lai tikai justos droshi, ka es zinu, kas taas lietas ir. bet taa kaa shaadi es lietas padaru kljuudiigas un maldiigas, tad man pakaapeniski zuda interese triept jebko virsuu lietaam, un shis intereses zudums atspoguljojaas apaatijas juuraa, kas kljuva nemieriigaaka ar katru esiibas briidi. ik pa laikam dzeesu savus ierakstus, jo neticeeju nevienam savam vaardam. ik pa laikam atsaaku rakstiit, ceriibaa, ka shoreiz ticeeshu, jo es tik ljoti veeleejos domaat, ka es zinu kas ir pasaule, kas es esmu un kas ir lietas.

maijaa es knapi tureejos trauslas stiidzinjas galaa, cerot, ka es aizbraukshu uz Kipru un buhaashu vodku un speeshu pieskarties dziivei. bet oi kaadi burviigi maldinji.

ja cilveeks nerunaa savu patiesiibu (protams, patiesiiba saakumaa ir jaauzzina, lai to vareetu runaat, un dziivot), tad neizbeegami jebkas, kas notiek apkaart nebuus no svara, viss buus joks, vienaldziigs, apaatisks, viss buus joks, bijis nebijis, skaudrs joks.

atbraucot no Kipras, es biju ljoti zemu un ljoti tuksha, bet nevis atspeerienam zemu un nevis plashi, ietilpiigi tuksha, bet gan vienkaarshi out of breath out of mind. vispaar Kipraa es staigaaju apkaart pastaaviigi praataa citeejot Keruaku kaa 'i was out of my mind with hunger and bitterness'. es biju salasiijusies Kastanjedu, kas veel vairaak pasviitroja manu aarkaarteejiibas sajuutu. es izleemu, ka pilniibaa veltiishu savu dziivi depresijai, seedeeshu savaa mucaa, kaa visa saakumaa un beigaas, un pie tam kaa kundzinjsh, ejiet dziivojiet muljkjiishi, pashi redzeesiet, ka tas saap, un ka juus nezinaat ko daraat.

bet seedeet mucaa ir tieshi tik aizraujoshi, kaa tas izklausaas - ir tumshs, spiezh, maz ko elpot, neko nevar redzeet, garlaiciigi, beediigi; bet galvenais - aaraa ir vesela, plasha pasaule pilna saapju un skaistuma, tieshi taada kaa Dievam patiik.

lai arii ambivalenti seedeeju mucaa, turpinaaju lasiit, klausiities, ticeet, ceriibaa, ka Sveetais Gars mani izvilks aaraa.

izvilka. bet radiija afektu. pret sho zhurnaalu, pret visu ko esmu domaajusi un teikusi. saaku praktizeet nedomaashanu. secinaaju, ka mans praata saturs ar dazhiem, maigiem, vaargiem iznjeemumiem ir toksisks un taadaa kvalitaatee, kaa taas sausaas, skaabaas, kodiigaas izpuutes gaazes, ko man tik ljoti nepatiik elpot staavot pie luksafora krustojumaa starp darbu un staciju.

nedomaat ir kolosaali un tas darbojas taa: galvenais ir attapties apzinjas briidii. domas smagaa paarsvaraa miil pashpluusmu un monotoniju, bet ik peec paaris minuuteem, dazhreiz 5 vai 10 sanaak piesleegties un redzeet savas domas. un tad, kad tu redzi savu domu, tad nav attaisnojumu, ir tikai izveele - turpinaat domu vai uz to skatiities tik ilgi, liidz taa izgaist, jo atrasties pilnaa apzinjas staavoklii un domaat reizee nevar. domaat noziimee, ljaut apzinjai aizsliideet, un domas pavedienam pluust, veerpties kostrukscijaas, stiprinaat konstrukcijas. un sheit abi prasa piepuuli - gan notureet apzinju, gan domaat domu. izveelies. es veelos disciplineet savu praatu un notureet apzinju uz tukshumu, ja man nav deriigu domu ko domaat. taa man praataa buus vairaak telpas iedvesmai, taa mans praats iemaaciisies nedomaat izpuutes gaazees.

esot diivainaa apjukuma un afekta staavoklii, es vienu nakti nevareeju aizmigt un pat nepaspeejusi racionalizeet, izdzeesu savu zhurnaalu.

*

shoriit negaidiiti uzrakstiija viens cibinjsh (nerakstu kursh, ja nu vinjsh negribeetu), un muusu starpaa izveertaas neliela saruna par dzeeshanos, lietotaajvaardu mainju, integrity, personiibas aspektiem, atbildiibu, cibas noziimi, un tamliidziigaam teemaam, kas mani tik ljoti saista, jo mans zhurnaals ir vieniigaa vieta pasaulee, kur man ir iespeejams izpaust to, kas man shkjiet pats svariigaakais manaa esiibaa - emocijas, paardomas par emocijaam, emociju noziimi, vispaar noziimi, un emociju attieciibas ar dievu, miilestiibu un interiority.

mani shii saruna ljoti ietekmeeja, jo es shiis dazhas dienas ljoti svaarstiijos. no vienas puses man shkjita muljkjiigi ar sevi taisiit taadu amburaazhu. izdzees vienu zhurnaalu, uztaisi jaunu, tas nekas nav. bet shoriit es dazhu minuushu laikaa sapratu, ka nee taa nav. mans zhurnaals ir mans naratiivs, lai cik vinjsh buutu pateetisks vai banaals vai nesvariigs vai egoistisks, es vinju gribu. es gribu vinjaa rakstiit diametraali preteejas lietas, es gribu vinju ieniist un miileet reizee, es gribu lasiit vinja ierakstus un shausminaaties, un naakamajaa briidii lasiit citu ierakstu un saluuzt aiz miilestiibas. es gribu rakstiit visas lietas, ko es redzu un juutu, un peec tam taas rakstiit citaadaak un veel citaadaak, es gribu pakaapties uz taa, ko esmu rakstiijusi, un ja tas nav pietiekami izturiigs, lai tas sabruuk, tad es nokritiishu pashaa lejinjaa, un pilniigi briiva no vecaa saakshu no jauna

*

veel arii tiem kas lasa, un lai pasviitrotu amburaazhu, piedodiet un paldies.