viens no maniem iipashaakajiem atklaajumiem prieksh sevis ir tas, ka pat kad cilveekam pilniibaa aptruukstas savas personiibas, ko projiceet citiem virsuu, tikuntaa cilveeks ir bezgaliigs, tuukstoshiem gadu sensensens, visvarens, radoshs daargumu okeaans, no kura spontaani uznirst dazhaadi fascineejoshi sentimenti. varbuut pat vieniigais, kas sho lielisko izpausmi ierobezho ir cilveeka siikie, siikstie, nervozie meegjinaajumi projiceet citiem virsuu savu personiibu. tad vinjsh sevi it kaa apmaana, negribot, kad personiiba ir izchaaksteejusi un aizpuusta veejaa, ka vinjsh ir tukshs neatgriezeniski, bet tas ir smiekliigi un taa nemuuzham nava un nevar buut. ja cilveeks taadu saapiigu uzskatu tur sazhnjaudzis sev priekshaa un uz vinju baisaam aciim, noparalizeets, izmisis skataas, kameer citi pret vinju sitaas kaa pret sienu, tad viss kas atliek ir vinju izlaist no rokas un veerot kaa tas aizripo atpakalj okeaanaa. tad ir vieta citas lietas tureet, ko dievinjsh tev ieliek rokaa