atkal dziljsh, pretiigs sapnis.

nezinaamaa telpaa, nezinaamaa laikaa, pie loga novietots gulj it kaa zinaams liikjis, ir pagaajis kaads laiks, kopsh tas ir beigts. tad nezinaama sieviete saka, ka mums vinjsh ir jaataisa valjaa un jaauzluuko, ko es neveelos dariit, bet ir taa sajuuta, ka nav izveeles jo tas ir jaadara. vinja atviista liikji no audekliem, paveras liikja seja, kuras vairs nav, tikai ainjaini, bezveidiigi audi. tad liikjis saak kusteeties jo ir pamodinaats.

peectam es sezhu nezinaamaa istabaa ar vienu zeenu, kursh man staasta kaadi man ir naakotnes prospekti un iespeejas, un prasa ko es no taa visa gribeetu. es klusi seezhu, skatos uz kaut kaadaam stikla mantinjaam sev pie kaajaam, graamataam, un pateetiski, melodramatiski pie sevis domaaju ka no taa visa es gribeetu vinju.

tad es atrodos mezhaa, pie dzilja skaidra ezera, kuraa es nirstu un peldu kaa lidotu. peekshnji sarodas daudz cilveeku, saseezhas krastos, piemeetaa Manu ezeru ar eedienu, drazaam, es vairs neveelos te palikt, padodos un aizeju