Every entry of yours is like a pure event that hits you in the guts and perfectly captures several important feelings. Sevišķi par to, ka tu beidz raudāt un vienkārši sāc darīt nākamo lietu ar nopietnu rūpību gatavojies darbam etc, it's so strange.

Es vakar piedalījos virtual reality eksperimentā, kura ietvaros vajadzēja pildīt vienu depersonalisation questionnaire un es pat nezināju, ka daudzas no manām pieredzēm skaitās piederīgas tam fenomenam, bet man šķiet, tev tas vēljovairāk varētu būt raksturīgi.

Vēl arī par tiem spektriem, es nesen iedomājos, tad kad rakstīju savu fmri eseju un arī lasot pāris zemu vērtētas angļu literatūras esejas, ko kā piemērus atsūtīja P, ka es nevarētu pa īstam nosodīt cilvēkus, kas slikti raksta esejas vai justies vainīga par to, ka mana eseja nav tik perfekta, kā es gribētu, jo visticamāk jebkurš cilvēks, kam būtu identiskas pieredzes kā man un kas būtu nonācis tieši tajā pašā situācijā, kad ir palikušas pāris stundas un nav gulēts un ēsts, viņu uzrakstītu tieši tāpat, ar tik pat daudziem typos. I don't know if this makes sense but I had a similar feeling, as in, we can't possibly judge most things others do (if any things?) because we may act exactly the same given the exact circumstances and their brain set-up.