kad man par kaut ko ir nemieriigs praats un sirds, tad es visu dienu pavadu nekonreeti un pa pusei, darot lietas, es taas daru shaubu eenaa, sateigti, nepilniigi, aprauti, kaa apjucis trakais es ieksheeji runaajos ar sevi un saku visaadus apgalvojumus, meetaajos ar un starp shiem apgalvojumiem, apgalvojumu kaleidoskops driizaak, liidz kaads no tiem shkjiet uzvaroshs, uz vienu pateetisku briidi.. bet to jau ir ljoti viegli noteikt, kad apgalvojums ir stulbs un neiists, to vienkaarhsi juut, tikuntaa tu lietas turpini dariit shaubu eenaa, aprauti, nepilniigi, sateigti, vienkaarshi lai izlietotu laiku liidz tu atkal vareesi apstaaties un grimt jaunos apgalvojumos, vai visu sastindzinaat, lai apgalvojumi tev neraushas virsuu, lai vismaz ir tukshums, kas ir patiesaaks par apgalvojumiem, bet nemieriigs tukshums, eenains, nekonkreets, limbo tukshums. tu atkal esi iespruudis praata konstrukcijaas, tev atkal ir jaapilda maajasdarbs un jaaizdomaa, jaasaprot, kaapeec tu tur esi un kaa tikt aaraa, un vai aarpus taa vispaar kas ir. un tev tam ir jaapieiet bezkaisliigi un ar pacietiibu un miilestiibu

dazhreiz tu ieraugi celju kur tu vareetu iet, kur tu vareetu ielauzties, kur tu vareetu uzziedeet. bet tevi sistemaatiski virza projaam un nost un taalaak, un tu vari protesteet un noskatiities kaa tas sliid tev garaam, shii zelta iespeeja, kameer tevi uzstaajiigi attaalina. un nee tu nezini, kas prieksh tevis ir labaak un kam tu esi gatavs, tu nezini neko.

man shkjiet cilveeki vienkaarshi grib augt, attistiities un radiit, un vinji grib izmantot katru iespeeju, kas rodas pie apvaarshnja, bet dazhreiz, vinjiem kaut kaads neizprotams, naidiigs, mistisks speeks sit pa pirkstiem, lai jau aiz naakamaa stuura tikai varbuut buutu kaada autentiskaaka iespeeja

bet tu nezini, un visam ir jaapieiet bezkaisliigi un ar pacietiibu, un viss kas ir ir svariigi, un tu tam netici, bet uzticies