sirds nekad, nekad, nekad neaizmirst!

taču sirds arī nebeidzas ar neaizmiršanas kustību. neaizmirstais sirdī aug pretim nākotnei, nākotne iet virsū sirdij kā iespēja, iespējamība, kas iziet caur sirdi ietekot pagātnē. tur arī sirds īstums - neaizmiršanā, noenkurotībā, cerībā, atvērtajā klajumā pasaules vidū, kur pulsē sirds.

tā ir taisnība, ka "sirds panes visu", taču tas nenozīmē, ka sirds kaut ko aizmirst. kas tā par nešanu, ja aizmirsti - tas drīzāk būtu disposal, un sirds ar to nenodarbojas.
sirds panes visu un tieši sirds ir tā, kas nes citus. nešanā arī ir patiesība, kas gan nenozīmē, ka patiesais ir elastīgs, sirds ir elastīga savā spējā un prasmē turēt to laukumu pasaules vidū atvērtu iespējām. sirds dod iespēju. galu galā vienādojums apvēršas - kad sirds top par patiesības nesto. patiesība dod sirdij iespēju.