protams, samierināšanos var interpretēt kā reālismu, briļļu nomešanu no acīm, taču tikai atiecībā uz sevi - samierināšanās kaut kādā ziņā varētu būt apjauta, ka esmu fallible, sinful, mortal, erroneous human being - taču te jābūt uzmanīgam, jo kāda runa par ētiskumu, ja cilvēks beidzot apzinās, ka ir lohs, kļūdains, mistreating, utt, tad "samierinās/pieņem to", un pēc tam tik un tā, aizbildinoties ar samierināšanos, turpina būt neētisks. "kā es varu būt ētisks, ja reiz es (un visi citi cilvēki) esmu so fallible, mortal, finite, doomed and vain"