kāpēc lai superhuman teikas būtu kaut kas nereāls? kāpēc lai real life būtu tas reālais? kāpēc real life būtu jāvienādo ar krišanu bezdibenī, izmisumu, apmaldīšanos, kitchen sink oblivion un jēgas iztrūkumu? tāpēc ka kvantitatīvajam vairumam tā ir real life ikdiena? tāpēc ka inerce rādas (appearance!) tik liela, tāpēc ka mani tik nepārvarāmi kaut kas "dzen"? kāpēc aizvērt pasauli? es nevienu brīdi savā dzīvē pasauli neesmu uztvēris kā hermētiski noslēgtu, bezalternatīvu veselumu, tāpēc arī ar literatūras/valodas un real life nošķīrumu nav nekādu problēmu. vai tiešām cilvēkam ir iespējams gūt tādu dievišķo perspektīvu, kur atrauti, lecitējot no pasaules, ir to iespējams skatīt kā noslēgtu veselumu? nemaz nerunājot par to, ka pasaule ir laikā, pastāv, notiek, visādas iespējas, dievišķā ārpasaules perspektīvā tu, protams, redzi visus laikus, visas iespējamības un saites vienlaicīgi, bet vai cilvēks maz, sevi nemānot, spēj uz pasauli lūkoties tā?

lai gan man liekas, ka vairums nav līdz galam iekritis totālā miglā, šo miglu un nepārskatāmību saucot par real life. man liekas, pat vairumam ir pieejamas, nē, ne tikai pieejamas, vairums ikdienā tiešām veic kādu mazu varonīgu rīcību, arī ikdienas līmenī parādās tas teiksmainās jēgas un varonīgo rīcibu minimums, tikai tas tiešām ir mazs, gandrīz nemanāms, kādēļ arī no ikdienas bleakness perspektīvas izskatās, ka tas ir tikai kaut kas pasakaini nereāls,, mazajam cilvēkam nepieejams, tāpēc viņš miglu sveic kā īsto realitāti. pamanot un ievērojot to mazo ikdienas varonību, paveras iespēja būvēt ko lielāku