Tevi žņaudz, graiza un mētā - nu un, ka tā? It īpaši, ja to dara padaule. Nu un - bet nevis kā indifference, bet gan kā defiant so what.

Kāpēc no domāšanas prasīt kādu reward (apbalvotību ar jēgu, jēgas bonusu) laikā un mūžībā? Vai tad doma nav pašvērtība? Gluži tāpat kā dzīvība, manuprāt, ir pašvērtība. Kāda jēga prasīt jēgu no dzīvības - gan te un tūlīt, gan aiznākamajos eonos? Doma un dzīvība ir vērtības pašas par sevi, neutilitāri, nekonsekvenciāli.