man gribas izdomaat teikumus no kaa paliktu labaak. kaut kaadus apgalvojumus sev kas noziimeetu ka es visu liidz shim briidim saprotu un zinu kaapeec visas tagadnes norises ir likumsakariigas. nekas jau nav slikti, viss varbuut ir labaak kaa jebkad ir bijis. dazhreiz, kad shkjiet ka kaut kas ir slikti, tu leeni, negribiigi, bet nenoliedzami apzinies ka varbuut tas ir kaut kaads priekshvakars, taads kas paredz ka beidzot varbuut buus labi, ne taados veidos kaa iedomaajies bet daudz autentiskaak. man gribas izdomaat teikumus no kaa paliktu labaak, dazhreiz taadus, kas buutu krasi un varbuut pat aizvainojoshi pret pasauli, jo man nepatiik taas metodes. bet es nevaru izdomaat neko, kas man ar shii briizha sapratni neizklausiitos peec maziskiem meliem, zaimoshanas, peec nepateiciibas. pat visesteetiskaakaas poeezijas kaadaas es vareetu ieteerpt ievainotu sirdi, taam manaas aciis arii vairs sjkjiet nav veertiibas. es domaaju, ja cilveeks nekam vairs neticeetu, pat visabstraktaakajam nezinaamajam, vinjam nebuutu vajadziibas vispaar vairs nekad neko teikt.