Par tālu ir tad, kad horizonts aizveras, esamība aizveras, un cilvēks visu laiku saka "manas domas".
Vēl par tālu ir tad, kad viss sastāv no priekšstatiem, priekšmetiem, cietām domām, formējot "pasaules uzskatu". Kad domas neļauj būtnēm būt - tad ir par tālu. Kad domas ir dusmīgas domas, kuras alkatīgi visu grib aprīt un ieraut savā unikālajā domu pasaulē, kad domas ir negausīgas un kā nešpetns bērns vēlas visu tvert, grābt, raut aiz bizēm, noķert, tvarstīt, proti, šādas tvarstošās domas it kā ir izslāpušas pēc esamības un mēģina to pienaglot pie domu burbuļiem, turēt tuvumā, zelta būrītī, taču esamība šajos gadījumos allaž atkāpjas un noslēpjas, tā, ka domas ir spiestas palkt vienas pašas ar sevi, savā izsalkušajā agonijā, where there is nothing, no one to give food for thought. Patiesas domas būtība, protams, ir tuvums, de-distancing. Taču negausīgās domas šo tuvumu noliedz.