Es mēģināju aizstāvēt domāšanu kā vienu no presencing veidiem, taču secinu, ka ir ļoti grūti, piemēram, pastaigāties gar mežonīgu jūru un vienlaikus domāt, impulss, esamības uzplaiksnījums neļauj domāt, drīzāk it gives food for thought. Cita lieta, ka doma pati par sevi arī ir notikums, varbūt daļa manas aizstāvības ir legit, ja pastāvu uz to, ka doma var būt presences izvērsums un papildinājums.

šaubos, vai vispār drīkst "izskaust" kādu domāšanu, totalitārās esamības izslēgšanas sistēmas visu laiku mēģina kādu domāšanas veidu izskaust. drīzāk ir jāmēģina aptvert domāšana tās daudzveidībā un daudzšķautnainībā, protams, vispatiesākās un vērtīgākās domas ir vienkāršākās, pieticīgākās un ļaujošākās (tās, kuras sagatavo augsni, izbrīvē vietu, atver gaidu un heedfulness horizontu notikuma presences pilnumam (embrace the gift of presence)), taču jāņem vērā, ka katra doma gives food for thought, katrai domai sava vieta, tādā ziņā nebūtu izskaužama arī praktiski-abstrakti-mehāniskā domāšana, jo tā savas saknes rod tīrā praktiskumā un domas vēlmē orientēties pasaulē un pieturēties, apieties ar lietām, taču arī šai domai ir sava vieta, problemātiski ir tad, kad šāds domāšanas veids vēlas nomākt citu domāšanu un pašu presenci.

angliski arī, nepieminēju - thinking/thanking.