Bet kāpēc uzreiz absence? Visa domāšanas vēsture taču pastāv uz to, ka domās, refleksijā, apcerē mēs tieši tuvojamies lietam, to patiesajai būtībai, utt, proti, kad nav domāšanas pauzes, tad viss ir tikai mainība, šķitums, utt. Taču, protams, bažām ir pamats, Heidegers, piemēram, saka, ka visa filozofijas vēsture ir tieši šīs sākotnējās presences aizsegšana un aizmiršana. Tāpēc viņš saka, ka tieši mūsu ikdienas, pirmsreflektīvā klātesamība (dasein) jau ir tuva lietām, šev un esamībai, tikai mēs to nepamanām. Vēlāk viņš vēl aicina domāšanu (denken) uztvert kā danken - pateicību, pateikšanos par saņemto. Un pateicība, heedfulness jau ir vienkārši saņemtā presences izvērsums. Doma kā pateicība par presenci.

Vārdu sakot, es domāju, ka ir iespējamas tādas domas, kuras vairo un uzskaņo uz presenci. Piemēram, es šovasar viskaut kur biju, dažādās neiedomājamās vietās. Uz vietas tik daudz iespaidu un nereflektīvas presences, nepamanītas (!) presences, doma nespēj izsekot līdzi, loss of heedfulness. Un tikai tagad, domājot par to, viss pieredzētais iegūst vēl lielāku presenci, nozīmību un pateicību.