everything actually gets worse.

dziivojot tu ik pa laikam saproti lietas par dziivi, kaut ko pieredzot vai dzirdot no pieredzeejushiem cilveekiem. tev shkjiet, ka tu kaut ko saproti un tu saproti visu, vai arii, ka tas kraajuminsh saprashanas krikumu ir pietiekami, lai dziivotu. bet jo vairaak tu saproti, jo skaidraak ieziimeejas absoluuti neizprotams eksistences kodols, kas nosaka tavu dziivi, un tu tikai izliecies, ka jebkad jebkas ir pietiekami.

tu esi tikai siiks gliemis, piesuucies pie neizprotamaa eksistences kodola, un tu izliecies, ka tev ir eerti.

siiku, random saprashanu krikumi tev triecas saanos un sit pa pieri, bet tu veelaizvien esi piesuucies neizdibinaamajam eksistencas kodolam un veelaizvien izliecies ka tev ir supereerti.

vasaraa man visvairaak patiik/nepatiik tas, ka gandriiz nemaz nav nakts, ir tikai konstanta agoniska/eiforiska diena.

tu esi ieslodziits starp divaam neiespeejamiibaam un viss karaajas nepabeigts, dziive ir atminjas, sapnji un aizmirstiiba, viss, kas ir iists dziivee ir tik mirkliigs tik banaals un absurds un skaudrs deelj taa