man liekas, tas nav nihilisms, bet gan tāds kā performatīvais paradokss (šie dialogi nevis informē, bet gan performē) jo sokrātiskajos dialogos nav svarīgs iznākums, bet gan pats sarunas, pārbaudīšanas un diskusijas moments - kas netraucēja Sokratam dzīvot krietni, ievērot likumus, novērtēt dabas skaistumu, ziedot dieviem, un pašā galā vēl doties nāvē ar ieinteresētu skatu un mierīgu sirdi.