Nē, nē, paklausies vēlreiz - autentiskums ir nekas. Kas nozīmē, ka cilvēki, kuri ārkārtīgi visu sevi un savas pārdomas ieliek, lai eksistētu autentiski, būtībā tvarsta neko.

Šķiet, tas ir līdzīgs paradokss tam, kurš ir ielikts pašā patiesības un filozofijas saknē kā tādā: proti, Sokratu nereti sauc par vistīrāko Vakarzemes domātāju, jo viņš savā dzīvē neuzrakstīja neko, un nemaz jau ar nav tādas lietas, kā Sokrata mācības, visi īsteni Sokratiskie dialogi beidzas ar aporiju, strupceļu, ar neko. Kaut vai pati ideja, ka Sokratu dievi atzīst par visgudrāko cilvēku Grieķijā, bet viņš pats visu laiku saka, ka nezin neko. Tāpēc jau es saku, ja autentiskums ir nekas, par ko tad satraukties?