īstenībā tas arī liek padomāt, ko mēs saprotam ar racionalitāti, tās robežas, utt. gluži kā gaļēdājs vulgaris, uzzinājis visus lieliskos argumentus, kāpēc neēst gaļu, tik un tā turpina to ēst, tāpat arī jau vēsturiski - smēķētāji ļoti labi zin, ka tas ne pie kā laba nenovedīs un pat kaitē, bet tik un tā turpina smēķēt. izklausās iracionāli, bet, ja paskatās no otras puses, varbūt tā ir kaut kāda dzelžaina loģika

labi, bieži vien hardcore smēķētājs vai gaļēdājs piedzīvo konversiju pēc tiešākas, klātesošākas saskarsmes ar šiem argumentiem,individuāli kaut ko pārdzīvojot. tas, protams, nozīmē to, ka vārdi ir tikai vārdi, pliki vārdi, pliki argumenti reti kuru pārliecina, cilvēkus pārliecina pieredzes, bailes un trīsas, kuras sastāda lielāko kāda argumenta vai fakta daļu. mums vajadzētu atteikties no ilūzijas, ka fakti ir kaut kas apriori spēcīgs, nav tīru faktu, katrā faktā ir emocijas, sašutums, pārdzīvojums, dispozīcijas, utt.

un tad vēl ir tie, kurus nepārliecina arī izdzīvoti un pārdzīvoti fakti/argumenti. vai nu viņiem ir spēcīgāki argumenti un dzelžaina loģika, vai nu..jā, kas tad īsti?