ok, bet kad tu izej ārā un paskaties apkārt - bez jebkādām iepriekšējām gaidām un presuppositions - vai tiešām pirmais, kas nāk prātā ir "anything goes"? man liekas, piemēram, ja ieraugu pīli, tad nē. cilvēciskās apziņas īpatnība ir tāda, ka mēs ļoti vienkārši varam priekšstatīt ideju par infinity, lieliski atspoguļojot visa pastāvošā infinitude, bet vienlaikus šis infinitude mūsos nofiksējas kā statisks un konstants jēdziens, par ko reflektējot bezgalīgojas apziņa un patība, kā rezultāts ir angst.

bet reāli bezgalīgajā dabā - atskaitot cilvēku realm ar viņu apziņas īpatnībām - viss notiek un eksistē pilnvērtīgi - every single peace of atom and different entities tend to contribute and participate. un Buda arī, ko nozīmē Bodhisatva? - viņš ir saskāries ar apgaismību, bet pilnībā neatsakās no savas patības un cilvēciskā veidola (ko nozīmētu principle of nonduality, reāla izšķīšana iekš infinitude (tā infinitude pakāpe, kas robežojas ar flip of the coin, proti The Nothing), lai varētu piedalīties šajā pasaulē, piemēram, vairot līdzcietību, smieties tramvajā, klejot, vienalga, kaut vai dzert tēju un kopt bonsai kociņus.

man liekas, der padomāt par to, ka tiešām utter levels of being-ness and infinitude correspond with absolute nothingness (par to ir runājuši visi mistiķi, budisti, Hēgelis utt utt, šķiet, tas viss sakrīt, jo tā vienkārši ir kaut kāda loģiskā nepieciešamība, tas izriet, apziņas konstante, utt), un cilvēkiem ir tieši tendence iekrist, ieciklēties uz šo infinitude=nothingness apziņu, par ko saki "apzinoties, cik viss ir plashs un bez nosaciijumiem speetu veel kaadaa pieklaajiigaa, manieree eksisteet, with integrity to what he knows?"

patiesi, "bez nosacījumiem" - tas jau ir kaut kas ļoti tuvu Nekam. varbūt tas tevi grauž, Nekas ir baigais grauzējs