ziniet tos briizhus, kad shkjiet, ka tu esi beidzot pakaapies uz augstaakaas sapratnes trepiites, un lai arii taadas trepes shkjietami ved nekurienee, skatoties lejaa tava dveesele liegiem triumfa spaarniem lido un praats poetizee par to kaa dziive ir nenoliedzami skaista vai kaut ko tamliidziigi banaalu, kas tevi piepilda ar imantziedoniskaam sajuutaam par plashumu un kopiskumu un bizbizmaariiteem kljavu galotniites

taa ir diedelnieku laime, kas ir arvien nozheelojama tikmeer, kameer kruushu kurvja purvaa dziivo glumjsh sodreeju vanskars

taada sajuuta, ka ar katru dienu tu pamosties aizvien veelaak un ar katru dienu ir tik veels, ka tu nemaz vairs nesaproti vai esi pamodies vai aizmidzis uz visiem laikiem

katru dienu tu ieraugi aizvien vairaak skaistaaku lietu, kuras tev no augshas asi kraujas kaklaa un veido pamatiigu kamolu

un ai cik nepareizi ir staigaat ar valjaa aciim pa sho taisniibas tacinju, un visur pretii stiepjaas rokas no citaam dimensiijaam, kuras tu neredzi kuraam neuzticies, taapeec pavirshi noskatiijies aizej garaam taalaak pa melu taku.

savaas ziemas briivdienaas Latvijaa, kad es biju laukos, es kreeslaa pastaigaajos pa lauku, gar egliiteem un apkaart diikjiem un tuvumaa nebija nevienas citas apzinjas kaa tikai maneejaa. vinja leeni un bailiigi sliideejaa aaraa no praata krampju dzelshainaa tveeriena un kaa duumaka noseedaas nokusushajaa pljavaa un zem egleem. tad es vareeju kaadu briidi elpot un tas bija labaakais kas ar mani pagaajshgad notika.