dazhreiz man par sevi ir tik skaudri skaidrs priekshstats, ka man shkjiet, ka es esmu kaada neruupiigi veidots projekts, kuru zheel pamest, bet negribas turpinaat. lai kaa man gribeetos seedeet blakus sartram un ceriigi maat ar galvu par to kaa, cilveeks ir eternal surge of non-beings, that which it is not. man dazhreiz shkjiet, ka es esmu diivains interesants projekts, ko visumam varbuut negribas, nav laika pabeigt, un kursh man pashai ir jaapabeidz. man tad arii reizee shkjiet, ka taa kaa man nav nekaada pienaakuma pret visumu, es turpinaashu sevi kaut kaa attiistiit un veidot uz iekshu un buut galeeji nelietderiiga pasaulei un civilizaacijai.