es arī šovasar dzīvoju londonā un mani vajāja tie gliemeži. es naktīs gāju dārzā smēķēt un vienmēr vismaz viens jau bija priekšā. pa dienu gan nekad neredzēju. es sēdēju uz akmens lievenīša un neredzēju, kā viens tāds bija uzlīdis uz manas jostas. kad ienācu atpakaļ istabā un beidzot to pamanīju, tad sākumā drusku no izbīļa paklaigāju, pēc tam iznesu atpakaļ dārzā. nu labi, es pati neiznesu - biedrs iznesa, jo es biju pārāk aizņemta, slaukot asariņas un cīnoties ar to stulbo izbīļa satraukumu.