kaa jau briivdienaa, kad aaraa ir neizturami miiliigs un vasariigs rudens septembra beigaas, seezhot maajaas pie galda un diivaanaa, vannasistabaa, staavot virtuvee, skatoties uz sienu, nereti un arii shoreiz rodas apzinjas mijkreeslis. un tu saac domaat par apzinjas mijkreesli, it sevishkji par to, kaa to piespiest pie sienas un nodefineet un kaada vareetu buut mijkreeshlja jeega vai funkcija dziivee. uz briidi tu domaa, ka vareetu shim apzinjas mijkreeslim ljaut vienkaarshi sevii lieties, vai ljauties tam kaa iemidzinoshiem duumiem, kaa miega paraliizei, jo tas nav galiigi bezjeedziigi, vismaz tas ir varbuut zen un, no malas skatoties, tu seezhot vannasistabaa smokot apzinjas mijkreeshlja 'zen' izskaties postmoderniski, tu varbuut pat esi taads par kuru raksta Riigas Laikaa, vai par ko Niiche pateiku 'nu ljoti labi'. apzinjas mijkreeslii dziljaa pamostas bezgaliiba prieks ir mans liecinieks.

bet 'zen' ir taadi pashi pa pusei iedomiigi un pashtaisni, pa pusei naivi un izmisiigi meli kaa absoluti viss ar ko cilveeks saskaras dziivee, apsverot sociaalo konstrukciju potenciaalu sava mezhoniigaa eksistenciaalisma nomierinaashanai vai pieradinaashanai

es esmu diezgan maksimaalistiskaa tonii paarliecinaata, ka manas smadzenes nekad nevar buut zen, ka apzinjas mijkreeslis ir unsustainable, unstable state of being. mani kaa buutni taisiitu no atomiem un visaam paareejaam kvantu huinjaam kopaa satur vieniigi dajebkaada jeega. dajebkaada jeega ir shkjietami no zila gaisa radusies, bet iistaniibaa probability induced atzinja, kas no mana viljnju funkcijaam veerptaa apzinjas mijkreeshlja izcelj kaarteejo buushanas manieri, kas attaisnotu un uztureetu manu atrashanos visumaa.