aizvien man shkjiet, ka manas dziives izveeles ir mazas, negliitas, saruuseejushas skaarda bundzhas, kameer kaut kur apkaart bet taalu ir paradiize taada, kuru es pati spiitiigi neizveelos un gaidu un domaaju, ka taa tur muuzhiigi prieksh manis buus, kameer es kraameeju un paarcilaaju savas zivjainaas skaarda bundzhas.
es juutos, kaa izmesta no transporta kaadaa vaartruumee vai celjmalaa kur viss ir pliks un pliekans, bet man sheit ir jaaiekaarto maaja. bet man neceljaas rokas jebko iekaartot, jo tas ir tikai uz briidi, un viss sheit ir tik mazs un truls pasaulee, tik shausmiigi mazs, un man ir dusmas, kas es pati neredzu tieshi cik mikroskopisks.
un vieniigais, kas man ir, mana doma par Manu paradiizi, visiistaakais, kas man pieder ir tikai mana spokainaa doma par kaut kaadu paradiizi, kas iisteniibaa neeksistee, bet gan ir kaut kaadas mana praata mazaas meitenes savaaktas atminju un sapniishu drumstalinjas, glezninja.