es vakar vairaakas stundas paarkopeeju visas savas shii bloga vaimanas word dokumentaa, jo es biju noleemusi izdzeesties, un veel to apsveru. es domaaju, ka varbuut pirms mirshanas izdoshu ilustreetu graamatu par manu aizraujosho emocionaalo dziivi, kuru vareetu lasiit cilveeki, kuri postmoderniskaa manieree gribeetu izklaideeties kokjeteejot ar skumjaam un izmisumu un degradaaciju. jo viss ir sachakareets ar smuko baarmeni, un no darba pieteikumiem sanjemu tikai atteikumus, man kriit pashveertiiba, un dziive liekas druuma un izlietota. shaados briizhos shkjiet, ka vajag norobezhoties no pasaules, un vairs nevienam nekas nav ko teikt. negribas pasaulei ar savu apzinju sist kaa ar duuri. gribas vienkaarshi gultaa sarauties kaa kamoliitim un birdinaat ruugtu asarinju.
tas ir kaa, kad es esmu koks, un es augu, un man ir zari un vinjos plaukst lapas speeji un koshi, un man shkjiet, ka daba skataas un apbriino, kaada vienreizeeja paraadiiba. bet kad koks ir saplaucis un kaadu laiku vienkaarshi staav vasaraa, daba noveershas no koka un dara citas lietas ar daarzenjiem un miezhiem un ko tur veel. un koks klusi staav, un gaida rudeni. man shkjiet man praats paliek klusaaks. varbuut smadzenju shuunas vairs neplaukst, tikai birst. es eju pa ielu, un viss tik kluss man praataa. taads klusums ir pildiits ar visaadaam glumjaam nozheelaam un tumshaam shausmaam, bet vinjas jau vairaakus gadus mani ir vajaajushas, ka es pat vairs vinjas neanalizeeju, neatgainjaaju. es vienkaarhsi klusi gaidu veel.