Man riebjas tas, cik ljoti man ir bail. Ko gan es iedomaajos? Ka kas? Jaa.
Aaahh.. riebums ir pirmais, un tad zheelums. Es gribu, lai dziive man dod lieliskas iespeejas, un cilveeki uzrodas kaa enjgjelji, bet es druumiu n zheeli sleepjos. Bet es taa esmu dariijusi jau kopsh dzimshanas. Un cik smiekliigi dziivot taadu dziivi, zinot ka es taa dariishu liidz beigaam. Ka mana vieniigaa laime buus meerenas, pavirshas interakcijas ar cilveekiem kurus es dievinu daudz vairaak par to, cik es vinjiem noziimeeju. Un tam nav noziimes. Shis mazais mirklis, kameer es esmu, dziive ir mazs ruugtens kamoliitis, kas nekam milziigajaa kosmosaa neko nenoziimee, tikai man, mazam ruugtam mezglinjam, uz kaadiem 60 varbuut 70 gadiem, kas tas ir, vai tas vispaar ir laiks vai kaut kaads absurds. Un visiem vienaadi, visiem visiem. Apzinja ir tik asa un saapiiga kaa dzelonis.
Kameer es biju jauna, es daudz ko uzzinaaju, bet maz ko iemaaciijos. Es iemaacos lietas, kas man peec tam nenoder, jo tas briidis, kad man taas buutu nodereejushas ir pagaajis. Es vienmeer dziivoju pagaatnee, es dziivoju ar muguru pret tagadni. Un es juutos par to vainiiga. Taapeec man riebjas tagadne un es tai neticu, man neshkjiet svariiga, es nezinu, jo es to neredzu. Es redzu pagaatni un izteelojos naakotni. Bet es zinu tikai to, ka es nevienam negribu nodariit paari. Sev? Bet kaada starpiiba, sev es tachu varu, kas gan ir sev, sev ir nieks un mirklis.

Es taa padomaaju, man atnjemtu manu galju, un man buutu mans skelets, bet mans skelets tachu ir caurs, un porains, un nevienaa kaulinjaa nav manas essences. Kameer man sitaas sirds man ir kaut kaadas achgaarnas, no tagadnes noveersushaas domas, kas nav iipashi veiksmiigas pret citiem, un kas paarsvaraa veido neefektiigas haotiskas sinapses manaa galvas galjaa.
Kaut nu dziive nebuutu taads murgs un saapes. Taads dzelonis.