atkal un atkal un atkal sabrukt vecajaas skumjaas. kaa piesieta ar virveem pie veciem spoku beeninjiem. vienmeer kaut kaads sunpurnis gluun aiz stuura, vienmeer, un atkal un atkal un vienmeer. cilveeki staigaajiet taalaak un garaam, es te labaak palikshu savos beeninjos ar sunpurnjiem, jo es taa izveeleejos deelj savaam virveem. es esmu tik ljoti taalu no visa, kas man kosmosa dziivee uz zemes shkjiet tik magjisks un dailjsh, jo manas virves man apsietas ap vidukli un tikmeer zhnjaudz, kameer es vairs nevaru paspiileeties pretii, un mani atkal aizrauj uz maniem beerniibas spokainajiem beeninjiem, kur man ir tikai sunpurnji un zirnekljgalvas. tur es varu briivi peec izveeles izteeloties un sapnjot, bet tur nav nekas iists, tikai vienmuljsh vaajpraats, ko man sunpurnji paardod kaa filozofiju vai religjiju vai zinaatni, viss viens.