uztaisiiju liepziedu teeju ar kljavu siirupu, jo man izbeidzaas medus. nolaadeeju "her" un tagad vinju skatiishos.

man shkjiet ir interesanti pirms guleetieshanas lasiit graamatu, jo tad raadaas simboliski sapnji. vakar biju salasiijusies pirms miega par 'skeletu sievieti' no taas sievieshu un vilku graamatas, un par taas pasakas tulkojumiem, par to kaa vinja visus biedee, bet tad, ja tu vinju iepaziisti, tad tu iepaziisti iisto pasaules kaartiibu un atdzimshanu caur naavi un taa taalaak, un man bija sapnis, kur es kaut kur devos, bet peekshnji viss mainiijaas. man kaut kas lika apmaldiities, un lika iet un dzenaaja kaut kur citur. mani piespieda iet tur, kur bija bailiigs kalns un diikjis, un varbuut visaadi noziedzinieki un asinis un briesmas, un to visu paarvaldiija, pie visa bija vainiigs ljauns viirietis. bet tad izraadiijaas, ka taa bija laba kopiena, kur visi viens par otru ruupeejaas, un tur uzausa riits, un tad ieradaas tas viirietis, kursh nebija ljauns, bet gan ljoti labsirdiigs, un vinjsh mani ilgi apskaava, un es jutos ljoti svariiga. man shkjiet, ka tas viirietis izskatiijaas peec kevina beikona.

dazhreiz cilveeks viens esot juutas tik smags un pamiris, kaa pa logu izmesta pagale, kas mirkst lietuu no riita un vakaraa, dazhreiz sapnjojot par to kaa vinjsh bija koks, iists dziivs pilnasiniigs koks savienojies ar zemi un debesiim.